Tā kā nesen bija Lieldienu nedēļa, tad šoreiz pastāstīšu par reliģijas, jo īpaši katoļticības nozīmi Nikaragvas sabiedrībā un par reliģiskajiem svētkiem. Dzīvojot Nikaragvā, esmu šo to apguvusi arī reliģiskajā jomā. Pirms tam zināju, ka Centrālamerikā ļoti lielu lomu spēlē Romas Katoļu baznīca. Taču tikai šeit var novērtēt tās ietekmi cilvēku dzīvē, mājokļu interjerā un svētku svinēšanā. Dažreiz šķiet, ka pat līdz fanātismam. Eiropā katolicisms ir daudz rezervētāks, piezemētāks, askētiskāks.
Aptuveni 60 % Nikaragvas iedzīvotāju ir Romas katoļi. Daudzās mājās, kurās esmu bijusi 7 mēnešu laikā, ir pārpilnība ar dažādām Jaunavas Marijas ikonām, krustiem pie istabas sienām, pie durvīm un citiem reliģiskajiem atribūtiem. Romas katoļu baznīcai ir vadošā loma valstī, un tā pat ir garantēta konstitūcijā. Taču man par pārsteigumu liela daļa jauniešu Nikaragvā nav katoļticīgie, bet gan evaņģēlisti, kas pie mums vairāk saprotams kā luterāņi. Nikaragvieši gan nesaprot, kas ir luterānis, centos to izskaidrot no vēstures ar piemēru par reformāciju 16.gadsimtā, Martinu Luteru un viņa 95 tēzēm (te ieslēdzas mans „profesionālais idiotisms” skaidrot visu no vēstures viedokļa). Tomēr galvenā doma evaņģēlistiem un luterāņiem ir viena un tā pati – Jēzus Kristus kā centrālais tēls, savukārt Romas Katoļu baznīcas centrālais tēls ir Jaunava Marija. Kad man jautā par reliģisko piederību, tagad vienmēr saku, ka esmu evaņģēliste, lai vieglāk saprotams. Aptuveni 20 % Nikaragvas iedzīvotāju ir evaņģēlisti, un to skaists turpina pieaugt.
Interesanti, ka Nikaragvā valda sociālisms, un tie, kas ir piedzīvojuši sociālisma-komunisma laiku, zina, ka reliģijai netiek piešķirta nekāda nozīme, drīzāk tās vērtības tiek noliegtas. Nikaragvā ir citādāk – valdība atbalsta reliģisko brīvību un dažādību. Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri nav lielākie „sandīnistu” (pašreiz pie varas esošā Sandīnistu Nacionālās Atbrīvošanas Fronte, kas ir kreisi noskaņota partija un saņem milzīgu atbalstu no Krievijas un Venecuēlas) atbalstītāji, esmu saņēmusi atbildes, ka viņi priecājas, ka Daniels Ortega ir tolerants attiecībā uz reliģijām un atbalsta dažādu reliģisko svētku svinēšanu. Iespējams, ka tas ir arī viens no trumpjiem, ko „sandīnisti” ir izspēlējuši, lai nodrošinātu savu vadību un atbalstu valstī, jo atņemt ticību nikaragvietim būtu neiespējami, tā ir iesakņojusies sabiedrībā un ir neatņemama kultūras sastāvdaļa.
Aptuveni 60 % Nikaragvas iedzīvotāju ir Romas katoļi. Daudzās mājās, kurās esmu bijusi 7 mēnešu laikā, ir pārpilnība ar dažādām Jaunavas Marijas ikonām, krustiem pie istabas sienām, pie durvīm un citiem reliģiskajiem atribūtiem. Romas katoļu baznīcai ir vadošā loma valstī, un tā pat ir garantēta konstitūcijā. Taču man par pārsteigumu liela daļa jauniešu Nikaragvā nav katoļticīgie, bet gan evaņģēlisti, kas pie mums vairāk saprotams kā luterāņi. Nikaragvieši gan nesaprot, kas ir luterānis, centos to izskaidrot no vēstures ar piemēru par reformāciju 16.gadsimtā, Martinu Luteru un viņa 95 tēzēm (te ieslēdzas mans „profesionālais idiotisms” skaidrot visu no vēstures viedokļa). Tomēr galvenā doma evaņģēlistiem un luterāņiem ir viena un tā pati – Jēzus Kristus kā centrālais tēls, savukārt Romas Katoļu baznīcas centrālais tēls ir Jaunava Marija. Kad man jautā par reliģisko piederību, tagad vienmēr saku, ka esmu evaņģēliste, lai vieglāk saprotams. Aptuveni 20 % Nikaragvas iedzīvotāju ir evaņģēlisti, un to skaists turpina pieaugt.
Interesanti, ka Nikaragvā valda sociālisms, un tie, kas ir piedzīvojuši sociālisma-komunisma laiku, zina, ka reliģijai netiek piešķirta nekāda nozīme, drīzāk tās vērtības tiek noliegtas. Nikaragvā ir citādāk – valdība atbalsta reliģisko brīvību un dažādību. Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri nav lielākie „sandīnistu” (pašreiz pie varas esošā Sandīnistu Nacionālās Atbrīvošanas Fronte, kas ir kreisi noskaņota partija un saņem milzīgu atbalstu no Krievijas un Venecuēlas) atbalstītāji, esmu saņēmusi atbildes, ka viņi priecājas, ka Daniels Ortega ir tolerants attiecībā uz reliģijām un atbalsta dažādu reliģisko svētku svinēšanu. Iespējams, ka tas ir arī viens no trumpjiem, ko „sandīnisti” ir izspēlējuši, lai nodrošinātu savu vadību un atbalstu valstī, jo atņemt ticību nikaragvietim būtu neiespējami, tā ir iesakņojusies sabiedrībā un ir neatņemama kultūras sastāvdaļa.
 |
| Jaunava Marija ar īpašo altāri no Calle Corrales, 30.11.2011 |
Vieni no lielākajiem reliģiskajiem svētkiem Nikaragvā Ziemassvētku sezonā ir La Purísima. Katru gadu novembra beigās un decembra sākumā 9 dienu garumā Granadā notiek gājieni, kad tūkstošiem Granadas iedzīvotāju iziet ielās, lai svinētu svētkus par godu Jaunavai Marijai. Saskaņā ar leģendu 1721. gada 7. decembrī Nikaragvas ezerā pie Granadas krastiem peldēja neliela kaste, kurā tika atrasta Jaunavas Marijas ikona, kas līdz pat šai dienai tiek glabāta Granadas katedrālē. Katru vakaru svētki tiek svinēti vienā no Granadas galvenajām ielām. Katra iela tiem gatavojas jau pāris mēnešus iepriekš, kad tiek vākti ziedojumi, lai izgatavotu īpašu altāru, uz kura tiks nesta Jaunavas Marijas ikona. Tā ir kā neliela sacensība starp ielām, kurai būs skaistākais altāris, kur piedalīsies vairāk cilvēku gājienā. Katra iela tiek izgreznota, atkarībā no tā, vai procesija notiek dienā vai naktī.
Svētki noslēdzas ar īpašu lūgšanu dienu 7. decembrī, kas saucas La Gritería un Nikaragvā tiek svinēta kopš 18. gadsimta, parasti ģimenēs un privāti organizētos lūgšanu vakaros. Arī mana Nikaragvas ģimene 7. decembrī organizēja īpašu lūgšanu vakaru, kad mājās ieradās aptuveni 100 cilvēki, visi tika sasēdināti rindās ar skatu pret īpaši izdekorētu Jaunavas Marijas statuju, skaitīja lūgšanas un dziedāja īpašas dziesmas. Manai ģimenei bija jānodrošina dāvanas viesiem – ēdiens, saldumi un saimniecībā izmantojami priekšmeti, kā arī nelielas rotaļlietas bērniem. Ceremonija ilgst aptuveni stundu. Pēc tam viesi izklīst vai arī dodas uz nākošo ceremoniju. Kvartālā, kurā es dzīvoju, vienā vakarā norisinājās 3 šādas ceremonijas, viena pēc otras. Pēc tam mana ģimene salīdzināja, pie kura varēja dabūt labākās dāvanas. Tas manī raisīja dažādas pārdomas par ticības nozīmi sabiedrībā – vai tā ir patiesa sekošana garīgajām vērtībām, vai arī gadsimtiem iesakņojusies nepieciešamība, prestižs un sabiedrības prasība būt par katoli. Bildes no La Purísima var apskatīt šeit: http://ej.uz/LaPurisima
Svētki noslēdzas ar īpašu lūgšanu dienu 7. decembrī, kas saucas La Gritería un Nikaragvā tiek svinēta kopš 18. gadsimta, parasti ģimenēs un privāti organizētos lūgšanu vakaros. Arī mana Nikaragvas ģimene 7. decembrī organizēja īpašu lūgšanu vakaru, kad mājās ieradās aptuveni 100 cilvēki, visi tika sasēdināti rindās ar skatu pret īpaši izdekorētu Jaunavas Marijas statuju, skaitīja lūgšanas un dziedāja īpašas dziesmas. Manai ģimenei bija jānodrošina dāvanas viesiem – ēdiens, saldumi un saimniecībā izmantojami priekšmeti, kā arī nelielas rotaļlietas bērniem. Ceremonija ilgst aptuveni stundu. Pēc tam viesi izklīst vai arī dodas uz nākošo ceremoniju. Kvartālā, kurā es dzīvoju, vienā vakarā norisinājās 3 šādas ceremonijas, viena pēc otras. Pēc tam mana ģimene salīdzināja, pie kura varēja dabūt labākās dāvanas. Tas manī raisīja dažādas pārdomas par ticības nozīmi sabiedrībā – vai tā ir patiesa sekošana garīgajām vērtībām, vai arī gadsimtiem iesakņojusies nepieciešamība, prestižs un sabiedrības prasība būt par katoli. Bildes no La Purísima var apskatīt šeit: http://ej.uz/LaPurisima
 |
| Krusta ceļa gājiens aptuveni pl.5:30 no rīta, 24.02.2012 |
Ja esam pieraduši, ka Ziemassvētki Latvijā ir klusuma laiks un cilvēki vairāk domā par reliģiskajām vērtībām, tad Nikaragvā tieši pretēji – tas ir skaļākais laiks ielās, kad uz visiem stūriem skan disko mūzika, tiek šauti spridzekļi, namu durvis ir atvērtas un visi sēž uz ielas un ēd Ziemassvētku mielastu. Jā, mājās tiek izdekorēta plastmasas egle un izvietota Jēzus Kristus dzimšanas ainiņa ar figūriņām. Ar to bija interesanti mūsu mājā – instalācija tika veidota no sausas zāles, un tajā iemitinājās pāris peļu ģimenes, kas zaudēja savu mitekli līdz ar Jauno gadu, kad Jēzus Kristus ainiņa tika sakārtota atpakaļ kastēs.
Līdzīgi ir ar Lieldienām, jo Lieldienu nedēļa – Semana Santa (smējos, ka šī nedēļa ir man par godu) skaitās vasaras sezona, kad visiem nikaragviešiem ir brīvdienas. Un ko viņi dara – bariem vien dodas uz pludmali! Lieldienu nedēļas nogale tiek pavadīta vienos svētkos. Ja varētu salīdzināt, tad Lieldienu svinēšana Nikaragvā ir aptuveni tas pats, kas Jāņu svinēšana Latvijā. Nekas no „klusās nedēļas”, drīzāk pretēji. Tomēr aptuveni mēnesi pirms Semana Santa katru piektdienu ielās notika ekumēniskā Krusta ceļa procesija. Aptuveni pl.5 no rīta Granadas ielās tika iznesta milzīga Jēzus Kristus statuja ar krustu, gaisā tika šauts pulveris, skaitītas lūgšanas un spēlēja pūtēju orķestris, lai imitētu ceļu uz Golgātas kalnu, kur Jēzus Kristus tika sists krustā. Kādu rītu es pamodos, izgāju no savas istabas un dzīvojamajā istabā ieraudzīju milzīgu Jēzus Kristus statuju, kas pēc procesijas tika ienesta mūsu mājā un palika tur veselu diennakti.
Nikaragvas iedzīvotāji dzīvo no svētkiem uz svētkiem. Nākošie lielie reliģiskie svētki gaidāmi augusta vidū. Taču pa vidu katrā reģionā notiek atsevišķas svinēšanas par godu dažādiem „svētajiem”. Janvāra vidū divu nedēļu garumā vienā no Nikaragvas pilsētām Diriambā tika godināts Svētais Sebastians. Tie ir vieni no lielākajiem svētkiem reģionā, kur var redzēt katoļu un pagānu sajaukumu. Vienlaicīgi ar reliģiskajām procesijām norisinās kultūras programma ar dejām un krāšņiem tērpiem. Diriambā ir viena no labākajām folkloras deju grupām valstī, kuras uzstāšanos esmu redzējusi 3 reizes, un nekad nav bijis garlaicīgi. Lieki piebilst, ka dažādu svētku laikā nikaragvieši nestrādā. Tas notiek bieži, kopumā nikaragvieši ir diezgan slinki un izmantos jebkuru iespēju, lai neko nedarītu. Un ja tas ir attaisnojums saistībā ar dažādām reliģiskajām ceremonijām, kad neviens, protams, nevar iebilst.
Līdzīgi ir ar Lieldienām, jo Lieldienu nedēļa – Semana Santa (smējos, ka šī nedēļa ir man par godu) skaitās vasaras sezona, kad visiem nikaragviešiem ir brīvdienas. Un ko viņi dara – bariem vien dodas uz pludmali! Lieldienu nedēļas nogale tiek pavadīta vienos svētkos. Ja varētu salīdzināt, tad Lieldienu svinēšana Nikaragvā ir aptuveni tas pats, kas Jāņu svinēšana Latvijā. Nekas no „klusās nedēļas”, drīzāk pretēji. Tomēr aptuveni mēnesi pirms Semana Santa katru piektdienu ielās notika ekumēniskā Krusta ceļa procesija. Aptuveni pl.5 no rīta Granadas ielās tika iznesta milzīga Jēzus Kristus statuja ar krustu, gaisā tika šauts pulveris, skaitītas lūgšanas un spēlēja pūtēju orķestris, lai imitētu ceļu uz Golgātas kalnu, kur Jēzus Kristus tika sists krustā. Kādu rītu es pamodos, izgāju no savas istabas un dzīvojamajā istabā ieraudzīju milzīgu Jēzus Kristus statuju, kas pēc procesijas tika ienesta mūsu mājā un palika tur veselu diennakti.
Nikaragvas iedzīvotāji dzīvo no svētkiem uz svētkiem. Nākošie lielie reliģiskie svētki gaidāmi augusta vidū. Taču pa vidu katrā reģionā notiek atsevišķas svinēšanas par godu dažādiem „svētajiem”. Janvāra vidū divu nedēļu garumā vienā no Nikaragvas pilsētām Diriambā tika godināts Svētais Sebastians. Tie ir vieni no lielākajiem svētkiem reģionā, kur var redzēt katoļu un pagānu sajaukumu. Vienlaicīgi ar reliģiskajām procesijām norisinās kultūras programma ar dejām un krāšņiem tērpiem. Diriambā ir viena no labākajām folkloras deju grupām valstī, kuras uzstāšanos esmu redzējusi 3 reizes, un nekad nav bijis garlaicīgi. Lieki piebilst, ka dažādu svētku laikā nikaragvieši nestrādā. Tas notiek bieži, kopumā nikaragvieši ir diezgan slinki un izmantos jebkuru iespēju, lai neko nedarītu. Un ja tas ir attaisnojums saistībā ar dažādām reliģiskajām ceremonijām, kad neviens, protams, nevar iebilst.
 |
| Vietējais "krustnesis", kas piedāvā cukurvati, 02.03.2012 |
