 |
| Santa Lucia iela Granadā, 02.03.2012 |
Nikaragvas ielas ir krāsainas. Pirmkārt, tiešā nozīmē, jo māja pie mājas un katrai ir cita krāsa, kas krīt acīs. Taču vēl interesantāk ir pavērot cilvēkus, notikumus un dzīvi ielās. Te var redzēt visdažādākos transporta līdzekļus: ārzemnieku izīrētos dārgos džipus, vienkāršus automobiļus, lielus autobusus un mazus mikroautobusus, zirgu pajūgus, trīsriteņu moto mašīnas, motociklus, riteņus. Ļoti daudzi braukā ar mašīnām, kam aizmugurē ir piekabes, jo tad var pārvadāt mantas un cilvēkus. Dažreiz piekabēs sakāpuši pat vairāk kā 15 cilvēki. Protams, nekāda drošība pēc Eiropas standartiem netiek ievērota. Un neviens par to arī nesatraucas, pat policija nē. Es arī pāris reizes esmu braukusi piekabē.
Viens no galvenajiem transporta līdzekļiem ir velosipēds. Nekad nebiju redzējusi, ka velosipēds var tikt izmantots pat vairāku cilvēku transportēšanai. Uz riteņa sēž vīrs, priekšā uz stangas uzsēdināti sieva ar bērnu, un aizmugurē vēl viens bērns. Ģimenes transports. Uz riteņiem un motocikliem tiek pārvadāts viss, ko var iedomāties. Esmu redzējusi, ka tiek vestas trubas, televizors, milzīgas kastes, pat krēsli. Jau no pirmās dienas mani izbrīnīja tas, kā riteņbraucēji var noturēt līdzsvaru ar vēl papildus 2-3 cilvēkiem vai pārvadājamo kravu uz braucamā. No malas izskatās pavisam viegli, nikaragvieši jau uztrenējušies kopš bērnības, jo te tāds dzīvesveids. Velosipēdi ir lēti, maksā aptuveni 12 lati. Man arī ir velosipēds, iegādāju, bet bieži neizmantoju. Viens no iemesliem ir lielais karstums dienas vidū, kad nu nekādi negribas sēsties virsū uz riteņa. Otrs – diezgan bīstamā satiksme. Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, ka kāds neuzbrauc virsū, jo mašīnas vai kāds cits riteņbraucējs var pēkšņi parādīties priekšā, nav nekāda starpība, ja ielas pretējā pusē. Un cilvēki te staigā pa ielas vidu. Arī es jau esmu pieradusi, ka varu neiet pa trotuāru, bet pa ielu, un dažreiz ir pārāk liela brīvība, ka aizmirstu par elementāriem noteikumiem. Taču Nikaragvā neviens par to nedusmojas.
Viena no interesantākajām lietām saistībā ar sabiedrisko transportu Nikargvā ir tā, ka katram autobusam ir savs asistents, kas darbojas kā iekšā saucējs un naudas savācējs. Lielajiem autobusiem ir 2 asistenti, mazākajiem – pa vienam. Kad autobuss brauc garām, asistents parasti kliedz galamērķi vai nozīmīgākās pieturas pa ceļam. Visvairāk var apjukt, kad nonāk autoostā, jo tur no visām malām kliedz dažādos galamērķus. Tiešām kliedz, un skaļi. Un katrs cenšas tevi pārliecināt, ka tieši viņa galamērķis ir tas, uz kurieni gribi braukt. Tad noteikti ir jāpasaka, uz kurieni brauc, jo, ja vienaldzīgi iesi garām, tad saucēji to uzskatīs par zīmi, ka nedzirdi, ko viņi kliedz, un kliegs vēl skaļāk, uz kurieni braukt. Man tā vienreiz gadījās – gāju pa ielu Hinotepē, tikko biju izkāpusi no Granadas mikroautobusa, un garām lēni brauca autobuss uz Managvu. Autobusa asistents man skaļi pie auss kliedza: „Managva, Managva, Managva!” Es nereaģēju. Šis vēlreiz skatās uz mani un turpina: „Managva, Managva, Managva!”. Pie trešās reizes neizturēju un pateicu, ka neesmu jau kurla, ja man vajadzētu uz Managvu, tad kāptu iekšā. Puisis izskatījās apjucis, un pēc tam vairākas reizes ievēroju, ka labāk ir pamāt ar galvu, ka nē, jo tad viņi nomierinās. Tāpēc vienmēr atbildu, ka braucu uz Granadu vai kādu citu pilsētu, un tad viņi vienmēr ir izpalīdzīgi un norāda uz vajadzīgo autobusu. Tas gan – autobusu asistenti vienmēr ir ļoti pieklājīgi, lai arī kādi „bandīti” varētu būt, bet vienmēr pados roku, kad vajag izkāpt. Ja ir kāds smagāks sainis, to vienmēr nesīs, kā arī tad, ja kāda sieviete ir ar mazu bērnu, vienmēr palīdzēs bērnu iecelt un izcelt no autobusa. Un kas vēl, vienmēr visas sievietes sauc par „mīļumiņiem” (mi amor, amorsita). Autobusu asistenti ir daudzfunkcionāli: viņiem vienmēr jāzina pieturvietas, kurās cilvēki grib izkāpt; jāprot sasēdināt pasažieri tā, lai varētu iekāpt vēl vairāk pa ceļam; jāmāk rēķināt, jo darbs ar naudu; noteikti fiziski jātrenējas, lai var turēties pie braucoša autobusa ar vaļējām durvīm, kā arī celt smagumus.
Dzīve Nikaragvas ielās ir skaļa. Man šķiet, ka Latvijā jutīšos kurla. Darbošanās ielās sākas līdz ar rīta gaismu, apmēram pl.5 no rīta. Tad pamazām var dzirdēt dažādu ielu pārdevēju saucienus, ko nu katrs nes: pienu, maizi, augļus utt. Katram ir savs noteikts grafiks, un cilvēki dzīvo pēc šī grafika. Mana Nikaragvas ģimene vienmēr pl.6 no rīta pērk augļus un pl.7 no rīta pienu, bet vakarā garām iet sieviete ar tortiljām. Ja kāds no šiem pārdevējiem neierodas, šķiet, ka viss dienas grafiks ir izjaukts. Sestdienās viena sieviete nes dažādus saldumus, ķepīgus medus sakausējumus, pēc kuriem vienmēr sāp zobi. Katram ir savs noteikts grafiks un teritorija, kurā nevar iejaukties.
Kas vēl man šķita ļoti interesanti jau no pirmajām dienām – naudas mainītāji. Ir bankas, kurās var samainīt dolārus pret vietējo naudu – kordobām. Taču uz noteiktiem ielu stūriem strādā vairāki vīrieši ar milzīgu naudas čupu rokās, kuru vicina pa gaisu. Tie ir naudas mainītāji, pie kuriem var samainīt dolārus par izdevīgāku naudas kursu nekā bankās. Lai arī runā, ka Nikaragvā ir diezgan liela noziedzība, tomēr mani vienmēr izbrīna, ka neviens neuzbrūk šiem vīriešiem ar naudu. Laikam vietējie likumi un respekts pret darba darītājiem. Ir pāris naudas mainītāji, kas mani jau pazīst, un tad katru rītu, ejot uz darbu, ar viņiem apsveicinos, apjautājos, kā klājas, un novēlu labu dienu.
Vakaros ielās iestājas cits dzīves ritms. Pēc darba cilvēki atnāk mājās, iznes šūpuļkrēslus uz ielas un bauda nelielo vējiņu kas pūš caur Granadas ielām. Tas piešķir romantisku noskaņu pilsētai. Man stāstīja, ka agrāk visā Granadā bija tradīcija vakaros sēdēt uz ielas, bet līdz ar nabadzības un noziedzības pieaugumu šobrīd ir palikušas vairs tikai atsevišķas ielas. Manā ielā Calle Corrales mana ģimene un kaimiņi katru vakaru iznesam krēslus: sēžam, aprunājam dienas notikumus un baudām vakara vēsumu (ja +25 grādus var nosaukt par vēsumu salīdzinājumā ar dienā esošajiem +33 grādiem). Reti kurā mājā ir dīvāni vai mīkstie krēsli. Visās mājās ir šūpuļkrēsli. Labprāt gribētu kādu atvest uz Latviju, jo būšu tik ļoti pie tiem pieradusi. Ap pl.9 vakarā dzīve ielās parasti norimst, ģimenes aiztaisa ciet savu mājokļu durvis un dodas pie miera, jo nākošajā dienā agri jāceļas. Pēc pl.10 vakarā var novērot vairs tikai nelielus jauniešu bariņus, kas klīst pa ielām, un dzirdēt mūziku no izklaides vietām pie Nikaragvas ezera.
Viens no galvenajiem transporta līdzekļiem ir velosipēds. Nekad nebiju redzējusi, ka velosipēds var tikt izmantots pat vairāku cilvēku transportēšanai. Uz riteņa sēž vīrs, priekšā uz stangas uzsēdināti sieva ar bērnu, un aizmugurē vēl viens bērns. Ģimenes transports. Uz riteņiem un motocikliem tiek pārvadāts viss, ko var iedomāties. Esmu redzējusi, ka tiek vestas trubas, televizors, milzīgas kastes, pat krēsli. Jau no pirmās dienas mani izbrīnīja tas, kā riteņbraucēji var noturēt līdzsvaru ar vēl papildus 2-3 cilvēkiem vai pārvadājamo kravu uz braucamā. No malas izskatās pavisam viegli, nikaragvieši jau uztrenējušies kopš bērnības, jo te tāds dzīvesveids. Velosipēdi ir lēti, maksā aptuveni 12 lati. Man arī ir velosipēds, iegādāju, bet bieži neizmantoju. Viens no iemesliem ir lielais karstums dienas vidū, kad nu nekādi negribas sēsties virsū uz riteņa. Otrs – diezgan bīstamā satiksme. Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, ka kāds neuzbrauc virsū, jo mašīnas vai kāds cits riteņbraucējs var pēkšņi parādīties priekšā, nav nekāda starpība, ja ielas pretējā pusē. Un cilvēki te staigā pa ielas vidu. Arī es jau esmu pieradusi, ka varu neiet pa trotuāru, bet pa ielu, un dažreiz ir pārāk liela brīvība, ka aizmirstu par elementāriem noteikumiem. Taču Nikaragvā neviens par to nedusmojas.
Viena no interesantākajām lietām saistībā ar sabiedrisko transportu Nikargvā ir tā, ka katram autobusam ir savs asistents, kas darbojas kā iekšā saucējs un naudas savācējs. Lielajiem autobusiem ir 2 asistenti, mazākajiem – pa vienam. Kad autobuss brauc garām, asistents parasti kliedz galamērķi vai nozīmīgākās pieturas pa ceļam. Visvairāk var apjukt, kad nonāk autoostā, jo tur no visām malām kliedz dažādos galamērķus. Tiešām kliedz, un skaļi. Un katrs cenšas tevi pārliecināt, ka tieši viņa galamērķis ir tas, uz kurieni gribi braukt. Tad noteikti ir jāpasaka, uz kurieni brauc, jo, ja vienaldzīgi iesi garām, tad saucēji to uzskatīs par zīmi, ka nedzirdi, ko viņi kliedz, un kliegs vēl skaļāk, uz kurieni braukt. Man tā vienreiz gadījās – gāju pa ielu Hinotepē, tikko biju izkāpusi no Granadas mikroautobusa, un garām lēni brauca autobuss uz Managvu. Autobusa asistents man skaļi pie auss kliedza: „Managva, Managva, Managva!” Es nereaģēju. Šis vēlreiz skatās uz mani un turpina: „Managva, Managva, Managva!”. Pie trešās reizes neizturēju un pateicu, ka neesmu jau kurla, ja man vajadzētu uz Managvu, tad kāptu iekšā. Puisis izskatījās apjucis, un pēc tam vairākas reizes ievēroju, ka labāk ir pamāt ar galvu, ka nē, jo tad viņi nomierinās. Tāpēc vienmēr atbildu, ka braucu uz Granadu vai kādu citu pilsētu, un tad viņi vienmēr ir izpalīdzīgi un norāda uz vajadzīgo autobusu. Tas gan – autobusu asistenti vienmēr ir ļoti pieklājīgi, lai arī kādi „bandīti” varētu būt, bet vienmēr pados roku, kad vajag izkāpt. Ja ir kāds smagāks sainis, to vienmēr nesīs, kā arī tad, ja kāda sieviete ir ar mazu bērnu, vienmēr palīdzēs bērnu iecelt un izcelt no autobusa. Un kas vēl, vienmēr visas sievietes sauc par „mīļumiņiem” (mi amor, amorsita). Autobusu asistenti ir daudzfunkcionāli: viņiem vienmēr jāzina pieturvietas, kurās cilvēki grib izkāpt; jāprot sasēdināt pasažieri tā, lai varētu iekāpt vēl vairāk pa ceļam; jāmāk rēķināt, jo darbs ar naudu; noteikti fiziski jātrenējas, lai var turēties pie braucoša autobusa ar vaļējām durvīm, kā arī celt smagumus.
Dzīve Nikaragvas ielās ir skaļa. Man šķiet, ka Latvijā jutīšos kurla. Darbošanās ielās sākas līdz ar rīta gaismu, apmēram pl.5 no rīta. Tad pamazām var dzirdēt dažādu ielu pārdevēju saucienus, ko nu katrs nes: pienu, maizi, augļus utt. Katram ir savs noteikts grafiks, un cilvēki dzīvo pēc šī grafika. Mana Nikaragvas ģimene vienmēr pl.6 no rīta pērk augļus un pl.7 no rīta pienu, bet vakarā garām iet sieviete ar tortiljām. Ja kāds no šiem pārdevējiem neierodas, šķiet, ka viss dienas grafiks ir izjaukts. Sestdienās viena sieviete nes dažādus saldumus, ķepīgus medus sakausējumus, pēc kuriem vienmēr sāp zobi. Katram ir savs noteikts grafiks un teritorija, kurā nevar iejaukties.
Kas vēl man šķita ļoti interesanti jau no pirmajām dienām – naudas mainītāji. Ir bankas, kurās var samainīt dolārus pret vietējo naudu – kordobām. Taču uz noteiktiem ielu stūriem strādā vairāki vīrieši ar milzīgu naudas čupu rokās, kuru vicina pa gaisu. Tie ir naudas mainītāji, pie kuriem var samainīt dolārus par izdevīgāku naudas kursu nekā bankās. Lai arī runā, ka Nikaragvā ir diezgan liela noziedzība, tomēr mani vienmēr izbrīna, ka neviens neuzbrūk šiem vīriešiem ar naudu. Laikam vietējie likumi un respekts pret darba darītājiem. Ir pāris naudas mainītāji, kas mani jau pazīst, un tad katru rītu, ejot uz darbu, ar viņiem apsveicinos, apjautājos, kā klājas, un novēlu labu dienu.
Vakaros ielās iestājas cits dzīves ritms. Pēc darba cilvēki atnāk mājās, iznes šūpuļkrēslus uz ielas un bauda nelielo vējiņu kas pūš caur Granadas ielām. Tas piešķir romantisku noskaņu pilsētai. Man stāstīja, ka agrāk visā Granadā bija tradīcija vakaros sēdēt uz ielas, bet līdz ar nabadzības un noziedzības pieaugumu šobrīd ir palikušas vairs tikai atsevišķas ielas. Manā ielā Calle Corrales mana ģimene un kaimiņi katru vakaru iznesam krēslus: sēžam, aprunājam dienas notikumus un baudām vakara vēsumu (ja +25 grādus var nosaukt par vēsumu salīdzinājumā ar dienā esošajiem +33 grādiem). Reti kurā mājā ir dīvāni vai mīkstie krēsli. Visās mājās ir šūpuļkrēsli. Labprāt gribētu kādu atvest uz Latviju, jo būšu tik ļoti pie tiem pieradusi. Ap pl.9 vakarā dzīve ielās parasti norimst, ģimenes aiztaisa ciet savu mājokļu durvis un dodas pie miera, jo nākošajā dienā agri jāceļas. Pēc pl.10 vakarā var novērot vairs tikai nelielus jauniešu bariņus, kas klīst pa ielām, un dzirdēt mūziku no izklaides vietām pie Nikaragvas ezera.
