 |
| Mākslinieces Reinas gatavotās Gigantonas un mazie vīreļi |
Pavadot laiku Leona, tuvāk iepazinu dažādus Nikaragvas mītus un leģendas. Nevis no grāmatām, bet gan cilvēku stāstītos – mutvārdu leģendas joprojām ir viena no Nikaragvas kultūras sastāvdaļām. Mīti un leģendas radušies gan gadsimtu gaitā, gan nāk no mūsdienām.
Jau iepriekš rakstīju, ka 2 nedēļas Leonā strādāju ar mākslinieci Reinu, kura ir ieguvusi valsts atzinību savam darbam – lellēm un maskām papjē-mašē tehnikā, kuras ir saistītas ar dažādiem mītiem un leģendām. Katram viņas darbam pamatā ir kāds stāsts no kultūrvēstures. Reina Treminio ir Nikaragvas kultūras atdzimšanas priekšgalā. Reina ir pazīstama ar Gigantonu – milzu lelli, kas satīriski attēlo spāņu sievieti ar tās slaido augumu un bālo sejas ādu. Parasti Gigantonu pavada mazs vīrelis ar milzīgu galvu, kas simbolizē nikaragviešu iedzimtos iedzīvotājus un viņu gudrību. Šāds raksturojums par vietējiem nikaragviešiem man personīgi šobrīd šķiet diezgan ironisks, jo Nikaragvā izglītība nav obligāta, un daudzi bērni atrodas uz ielas vai arī nepabeidz skolu, jo jāpelna nauda ģimenes iztikai. Arī Granadas pilsētas ielās Gigantonas un mazā vīreļa ar milzīgo galvu tēlos visbiežāk iejūtas bērni, kas pēc savas „izrādes” nāk klāt āra kafejnīcu klientiem un lūdz ziedot pāris kordobas vai dolārus. Bet, lai nu paliek sociālais aspekts, turpināšu stāstīt par kultūras jomu. Tātad Gigantona un mazais vīrelis vienmēr redzami kopā, jo mazais vīrelis ir iemīlējis milzīgo spāņu sievieti un cenšas to apburt ar kuplejām, lai arī iecerētā viņu ignorē. Parasti šī nelielā izrāde tiek pavadīta ar ievērojamām bungu skaņām.
Manu seju vienmēr rotā smaids, kad es izdzirdu mūzikas skaņas no dejas „Vecis un vecene” (spāniski Viejo y vieja). Deja patiesībā ir satīrisks vēstījums par mūžīgo jaunību, un man par pārsteigumu, skatoties pirmo reizi, abus tēlus dejo vīrieši. Parasti skatītāju rindās izceļas ovācijas, lai arī deja nav nekas vairāk par vecenes attēlotāja gurnu grozīšanu un veča attēlotāja soļošanu, taču tērpi parasti ir diezgan grezni un aktieru meistarība – izcila, ka pat no pavisam vienkāršas dejas var dabūt skatītājus kājās. Šiem tēliem patiesībā ir stāsts, ka vecis un vecene dzīvoja dziļi Nikaragvas mežos vieni paši, un vienīgie miera traucētāji bija malkas cirtēji un nejauši ceļotāji, kas apmaldījušies. Kādu dienu no tuvākās pilsētas ieradās viens no malkas cirtējiem, kas meklēja patvērumu naktij. Taču nākošajā dienā, turpinot savu ceļu, malkas cirtējs tikai pateicās par patvērumu un steidzīgi devās tālāk. Vecis un vecene, dusmīgi par malkas cirtēja bezrūpību, viņam uzlika lāstu, kas neļautu viņam iziet no meža, kamēr abiem nav atnestas dāvanas.
Tā kā Nikaragvā lielu lomu spēlē katolicisms, tad ir mīti un leģendas, kas saistīti ar reliģisko jomu. Piemēram, par mācītāju bez galvas. Vecajā Leonā reiz dzīvoja mācītājs, kuru sauca Frajs Antonio de Valdivjeso un kurš aizstāvēja iedzimtos iedzīvotājus no spāņu iekarotāju agresijas. Ignorējot mācītāja brīdinājumus, ka Dievs kādu dienu sodīs spāņu cīnītājus par viņu nežēlību pret vietējiem ciemata iedzīvotājiem, spāņi nocirta mācītājam galvu par viņa nekaunību. 1605.gadā, drīz pēc mācītāja galvas nociršanas, notika milzīgs Momotombo vulkāna izvirdums, kas noslaucīja veco Leonu no zemes virsas. Nav zināms, vai tas bija saistībā ar mācītāja pareģojumu, taču Frajs Antonio de Valdivjeso kļuva par svēto mocekli vietējiem iedzīvotājiem. Un runā, ka dažreiz naktī mūsdienu Leonas ielās ir redzams mācītāja bez galvas siluets, kas meklē savu baznīcu.
Tieši nedēļā, kad uzzinājām senos mītus un leģendas, pavisam negaidot pie pusdienu vai vakariņu galdiem ar dažādiem mūsdienu nostāstiem padalījās vietējie nikaragvieši. Viens no tiem ir saistīts ar Pellas ģimeni, kas ir Nikaragvas bagātākā ģimene un patiesībā valda pār Nikaragvas ekonomiku. Interesanti, ka Pellas ģimene bija vienīgā, kas saglabāja savus ģimenes īpašumus un savu ietekmi visu revolūciju un politiskās sistēmas pārmaiņas laikos 20.gadsimtā, kamēr liela daļa turīgo nikaragviešu tos zaudēja līdz ar sociālisma ieviešanu. Un te arī vieta jaunam mītam – pirmie Pellas ģimenes pārstāvji, kas patiesībā nav nikaragvieši, bet ieradušies no Salvadoras un Kubas, Nikaragvā esot noslēguši vienošanos ar sātanu, katru gadu tam ziedojot savus strādniekus govju izskatā. Pa dienu cukurniedru laukos strādājot cilvēki, bet naktīs tur ganoties tikai govis. Katru gadu visa Pellas saime dodas uz San Kristobala vulkānu, kur norisinoties sātanam veltīts rituāls. Jāpiemin, ka San Kristobala vulkāns ir viens no lielākajiem un aktīvākajiem vulkāniem šodien Nikaragvā. Stāstītāja Marta, kas bija mājkalpotāja mūsu mājā Leonā, piemetināja vēl kādu personīgu notikumu, kas saistīs ar Pellas ģimeni. Martas ģimene no Pellas saimniecības iegādājusies govi, tā esot bijusi milzīga un skaista govs, taču vienmēr bijusi savrup no pārējā ganāmpulka un... tai birušas milzīgas asaras, lai arī govis nekad nav redzētas raudot. Kad viss ganāmpulks gāja dzert ūdeni, melnā govs nekad nebija ar to kopā, bet nāca padzerties, kad pārējās govis jau bijušas projām. Martas mamma vai vecmamma (īsti neatceros, kuru viņa pieminēja) kādu dienu govij esot prasījusi: „Vai tu esi cilvēks? Tu esi cilvēks?” Govs tikai skatījusies uz viņu un raudājusi. Ģimene pārdeva govi, jo nevarēja noskatīties tās asarās. Un Marta tam tic. Ar kolēģi Tesu mēģinājām gūt apliecinājumus vēl no vairākiem paziņām šiem nostāstiem, taču bieži vien aptaujātie tikai viltīgi nosmaidīja. Ej nu sazin’, kāpēc. Taču pāris cilvēki Granadā man pieminēja govis, kas patiesībā domājams ir cilvēki.
Saistībā ar Pellas ģimeni jāpiemin arī kāds traģisks atgadījums, kur Viviana Pella un viņas vīrs atgriezās no kāda ceļojuma ar lidmašīnu, kas nogāzās Salvadorā. Visi pasažieri gāja bojā, bet vienīgie izdzīvojušie bija abi Pellas, kuriem par savas dzīvības glābšanu jāpasakās kādam zemniekam, kas bija netālu no traģēdijas vietas. Viviana Pella bija smagi apdegusi, un viņu nogādāja ārstēties Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc veiksmīgas atlabšanas Viviana nodibināja slimnīcu netālu no Managvas, kas domāta smagu apdegumu upuriem, īpaši bērniem. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka sākumā slimnīca esot bijusi pieejama arī vienkāršajiem ļaudīm un domājuši, ka Pellas varbūt ir sapratuši Dieva „uzlikto sodu” par saistību ar sātanu, taču ar gadiem ārstēšanās slimnīcā kļuva arvien dārgāka, un tikai Nikaragvas turīgā daļa var atļauties tur ārstēties.
Diezgan daudzi mīti un leģendas iekļauj sātanu jeb velnu. Cilvēki parasti to apraksta kā suni ar sarkanām acīm vai vīrieti ar kazas kājām, un folklorā parasti tiek attēlots ar ragiem. Taču man draugs nesen pastāstīja, ka velns patiesībā ir viens no skaistākajiem cilvēkiem uz zemes virsas, jo, kā Bībelē esot rakstīts, tad velns patiesībā ir „kritušais” eņģelis Lucifers, kurš vēlējies ieņemt Dieva vietu un par to ticis sodīts. Par to runāju ar savu Nikaragvas ģimeni, kas ir katoļticīga, un viņi papildināja, ka Lucifera pirmais vārds esot bijis Luz Bella (izrunā kā „Lus Beja”), kas no spāņu valodas nozīmē „skaistā gaisma”. Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā pamazām ir folklorizējies velna tēls uz mums tik pierasto.
Nobeigumam vēlos piebilst, ka Leonai ir savs „Mītu un leģendu muzejs”, kurš iekārtots bijušā politiskā cietuma telpās, tādējādi savienojot Nikaragvas politisko vēsturi ar kultūru un folkloru, radot diezgan eklektisku gaisotni ne tikai pašā muzejā, bet Nikaragvas sabiedrībā kopumā.
Jau iepriekš rakstīju, ka 2 nedēļas Leonā strādāju ar mākslinieci Reinu, kura ir ieguvusi valsts atzinību savam darbam – lellēm un maskām papjē-mašē tehnikā, kuras ir saistītas ar dažādiem mītiem un leģendām. Katram viņas darbam pamatā ir kāds stāsts no kultūrvēstures. Reina Treminio ir Nikaragvas kultūras atdzimšanas priekšgalā. Reina ir pazīstama ar Gigantonu – milzu lelli, kas satīriski attēlo spāņu sievieti ar tās slaido augumu un bālo sejas ādu. Parasti Gigantonu pavada mazs vīrelis ar milzīgu galvu, kas simbolizē nikaragviešu iedzimtos iedzīvotājus un viņu gudrību. Šāds raksturojums par vietējiem nikaragviešiem man personīgi šobrīd šķiet diezgan ironisks, jo Nikaragvā izglītība nav obligāta, un daudzi bērni atrodas uz ielas vai arī nepabeidz skolu, jo jāpelna nauda ģimenes iztikai. Arī Granadas pilsētas ielās Gigantonas un mazā vīreļa ar milzīgo galvu tēlos visbiežāk iejūtas bērni, kas pēc savas „izrādes” nāk klāt āra kafejnīcu klientiem un lūdz ziedot pāris kordobas vai dolārus. Bet, lai nu paliek sociālais aspekts, turpināšu stāstīt par kultūras jomu. Tātad Gigantona un mazais vīrelis vienmēr redzami kopā, jo mazais vīrelis ir iemīlējis milzīgo spāņu sievieti un cenšas to apburt ar kuplejām, lai arī iecerētā viņu ignorē. Parasti šī nelielā izrāde tiek pavadīta ar ievērojamām bungu skaņām.
Manu seju vienmēr rotā smaids, kad es izdzirdu mūzikas skaņas no dejas „Vecis un vecene” (spāniski Viejo y vieja). Deja patiesībā ir satīrisks vēstījums par mūžīgo jaunību, un man par pārsteigumu, skatoties pirmo reizi, abus tēlus dejo vīrieši. Parasti skatītāju rindās izceļas ovācijas, lai arī deja nav nekas vairāk par vecenes attēlotāja gurnu grozīšanu un veča attēlotāja soļošanu, taču tērpi parasti ir diezgan grezni un aktieru meistarība – izcila, ka pat no pavisam vienkāršas dejas var dabūt skatītājus kājās. Šiem tēliem patiesībā ir stāsts, ka vecis un vecene dzīvoja dziļi Nikaragvas mežos vieni paši, un vienīgie miera traucētāji bija malkas cirtēji un nejauši ceļotāji, kas apmaldījušies. Kādu dienu no tuvākās pilsētas ieradās viens no malkas cirtējiem, kas meklēja patvērumu naktij. Taču nākošajā dienā, turpinot savu ceļu, malkas cirtējs tikai pateicās par patvērumu un steidzīgi devās tālāk. Vecis un vecene, dusmīgi par malkas cirtēja bezrūpību, viņam uzlika lāstu, kas neļautu viņam iziet no meža, kamēr abiem nav atnestas dāvanas.
Tā kā Nikaragvā lielu lomu spēlē katolicisms, tad ir mīti un leģendas, kas saistīti ar reliģisko jomu. Piemēram, par mācītāju bez galvas. Vecajā Leonā reiz dzīvoja mācītājs, kuru sauca Frajs Antonio de Valdivjeso un kurš aizstāvēja iedzimtos iedzīvotājus no spāņu iekarotāju agresijas. Ignorējot mācītāja brīdinājumus, ka Dievs kādu dienu sodīs spāņu cīnītājus par viņu nežēlību pret vietējiem ciemata iedzīvotājiem, spāņi nocirta mācītājam galvu par viņa nekaunību. 1605.gadā, drīz pēc mācītāja galvas nociršanas, notika milzīgs Momotombo vulkāna izvirdums, kas noslaucīja veco Leonu no zemes virsas. Nav zināms, vai tas bija saistībā ar mācītāja pareģojumu, taču Frajs Antonio de Valdivjeso kļuva par svēto mocekli vietējiem iedzīvotājiem. Un runā, ka dažreiz naktī mūsdienu Leonas ielās ir redzams mācītāja bez galvas siluets, kas meklē savu baznīcu.
Tieši nedēļā, kad uzzinājām senos mītus un leģendas, pavisam negaidot pie pusdienu vai vakariņu galdiem ar dažādiem mūsdienu nostāstiem padalījās vietējie nikaragvieši. Viens no tiem ir saistīts ar Pellas ģimeni, kas ir Nikaragvas bagātākā ģimene un patiesībā valda pār Nikaragvas ekonomiku. Interesanti, ka Pellas ģimene bija vienīgā, kas saglabāja savus ģimenes īpašumus un savu ietekmi visu revolūciju un politiskās sistēmas pārmaiņas laikos 20.gadsimtā, kamēr liela daļa turīgo nikaragviešu tos zaudēja līdz ar sociālisma ieviešanu. Un te arī vieta jaunam mītam – pirmie Pellas ģimenes pārstāvji, kas patiesībā nav nikaragvieši, bet ieradušies no Salvadoras un Kubas, Nikaragvā esot noslēguši vienošanos ar sātanu, katru gadu tam ziedojot savus strādniekus govju izskatā. Pa dienu cukurniedru laukos strādājot cilvēki, bet naktīs tur ganoties tikai govis. Katru gadu visa Pellas saime dodas uz San Kristobala vulkānu, kur norisinoties sātanam veltīts rituāls. Jāpiemin, ka San Kristobala vulkāns ir viens no lielākajiem un aktīvākajiem vulkāniem šodien Nikaragvā. Stāstītāja Marta, kas bija mājkalpotāja mūsu mājā Leonā, piemetināja vēl kādu personīgu notikumu, kas saistīs ar Pellas ģimeni. Martas ģimene no Pellas saimniecības iegādājusies govi, tā esot bijusi milzīga un skaista govs, taču vienmēr bijusi savrup no pārējā ganāmpulka un... tai birušas milzīgas asaras, lai arī govis nekad nav redzētas raudot. Kad viss ganāmpulks gāja dzert ūdeni, melnā govs nekad nebija ar to kopā, bet nāca padzerties, kad pārējās govis jau bijušas projām. Martas mamma vai vecmamma (īsti neatceros, kuru viņa pieminēja) kādu dienu govij esot prasījusi: „Vai tu esi cilvēks? Tu esi cilvēks?” Govs tikai skatījusies uz viņu un raudājusi. Ģimene pārdeva govi, jo nevarēja noskatīties tās asarās. Un Marta tam tic. Ar kolēģi Tesu mēģinājām gūt apliecinājumus vēl no vairākiem paziņām šiem nostāstiem, taču bieži vien aptaujātie tikai viltīgi nosmaidīja. Ej nu sazin’, kāpēc. Taču pāris cilvēki Granadā man pieminēja govis, kas patiesībā domājams ir cilvēki.
Saistībā ar Pellas ģimeni jāpiemin arī kāds traģisks atgadījums, kur Viviana Pella un viņas vīrs atgriezās no kāda ceļojuma ar lidmašīnu, kas nogāzās Salvadorā. Visi pasažieri gāja bojā, bet vienīgie izdzīvojušie bija abi Pellas, kuriem par savas dzīvības glābšanu jāpasakās kādam zemniekam, kas bija netālu no traģēdijas vietas. Viviana Pella bija smagi apdegusi, un viņu nogādāja ārstēties Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc veiksmīgas atlabšanas Viviana nodibināja slimnīcu netālu no Managvas, kas domāta smagu apdegumu upuriem, īpaši bērniem. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka sākumā slimnīca esot bijusi pieejama arī vienkāršajiem ļaudīm un domājuši, ka Pellas varbūt ir sapratuši Dieva „uzlikto sodu” par saistību ar sātanu, taču ar gadiem ārstēšanās slimnīcā kļuva arvien dārgāka, un tikai Nikaragvas turīgā daļa var atļauties tur ārstēties.
Diezgan daudzi mīti un leģendas iekļauj sātanu jeb velnu. Cilvēki parasti to apraksta kā suni ar sarkanām acīm vai vīrieti ar kazas kājām, un folklorā parasti tiek attēlots ar ragiem. Taču man draugs nesen pastāstīja, ka velns patiesībā ir viens no skaistākajiem cilvēkiem uz zemes virsas, jo, kā Bībelē esot rakstīts, tad velns patiesībā ir „kritušais” eņģelis Lucifers, kurš vēlējies ieņemt Dieva vietu un par to ticis sodīts. Par to runāju ar savu Nikaragvas ģimeni, kas ir katoļticīga, un viņi papildināja, ka Lucifera pirmais vārds esot bijis Luz Bella (izrunā kā „Lus Beja”), kas no spāņu valodas nozīmē „skaistā gaisma”. Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā pamazām ir folklorizējies velna tēls uz mums tik pierasto.
Nobeigumam vēlos piebilst, ka Leonai ir savs „Mītu un leģendu muzejs”, kurš iekārtots bijušā politiskā cietuma telpās, tādējādi savienojot Nikaragvas politisko vēsturi ar kultūru un folkloru, radot diezgan eklektisku gaisotni ne tikai pašā muzejā, bet Nikaragvas sabiedrībā kopumā.
 |
| Mītu un leģendu muzeja sienu mozaīkas, kas attēlo gan Nikaragvas folkloru, gan politisko virzību. |
