pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Mi escuela

Nicaragua Mia Spanish School ieeja (03.10.2011)
Nikaragvā esmu mēnesi. Jau 1 mēnesis pagājis, 11 palikuši. Tā aizskries arī pārējie 11 mēneši. Varu teikt, ka mēneša laikā esmu diezgan daudz apguvusi spāņu valodu, lai varētu sazināties pieklājīgā līmenī. Ar klausīšanos gan vēl iet kā pa viļņiem, it īpaši, ja runājos ar cilvēkiem no laukiem, kuriem ir lielāks akcents vai vārdi netiek izrunāti pilnībā. Bet ceru, ka ar laiku manas klausīšanās kompetences attīstīsies.
2 nedēļas mācījos intensīvajos kursos Nicaragua Mia Spanish School http://nicaraguamiaspanish.com/ , 5 dienas nedēļā pa 4 stundām no pl.8 līdz pl.12. Īstenībā diezgan nogurdinoši. Bet pārsteidzoši, ka tik daudz var iemācīties 2 nedēļu laikā. Man tas bija pārsteigums, ka daudzi šeit satiktie tūristi/studenti vienkārši izdomājuši, ka jāmācās spāņu valoda, un tad brauc uz 2-3 nedēļām uz Centrālameriku, lai mācītos vietējās skolās. Eiropā kaut kas tāds laikam nav attīstīts, vai es to neesmu ievērojusi. Ja kāds latvietis grib mācīties vācu valodu vai franču valodu, tad pierakstās kursos turpat Latvijā.
Tātad parasti šāda iespēja mācīties vietējā spāņu valodas skolā nāk kopā ar dzīvesvietas nodrošināšanu (ģimenē vai pie kādas mājsaimnieces), 3 x dienā ēdināšanu un nelielām ekskursijām ap pilsētu 30 km rādiusā. Protams, ir iespējas arī lūgt individuāli garākas ekskursijas kopā ar pasniedzēju, tad arī jāmaksā attiecīgi vairāk. Un šāds pakalpojums kopumā izmaksā 230 $ nedēļā. Diezgan smuka naudiņa, vai ne? 
No skolas vienu reizi gājām arī uz cigāru ražošanas fabriku "Mombacho", kur mums izstāstīja visu par tabakas audzēšanu un ko katra lapa cigārā nozīmē, kā tie tiek satīti un kā uzglabāti. Nikaragvas cigāri esot 2.labākie pasaulē aiz Kubas cigāriem. Un atšķirībā no Kubas cigāriem - legāli transportējami. Te Granada ir viena cigāru fabrika, uz kuru brauc pat Arnolds Švarcnēgers - "Donja Elba Cigars". Foto no "Mombacho": http://ej.uz/NicaCigars
Mana spāņu valodas skolotāja Gabriela (03.10.2011)
Pēc 2 nedēļu intensīvās apmācības saņēmu sertifikātu, un tagad turpinu spāņu valodas apguvi 2 reizes nedēļā pa 2 stundām. Man ir jauka skolotāja Gabriela, kurai ir 26 gadi. Viņas izglītība ir finansiste, taču darbu savā profesijā nevar atrast. Jau gadu strādā spāņu valodas skolā. Gabriela ir jaunākā savā ģimenē, un viņai ir vēl 5 brāļi un 5 māsas. Viņa nerunā angliski, tikai spāniski, bet apmeklē angļu valodas kursus katru sestdienu. Angļu valoda viņai šķiet ļoti grūta. Vienu dienu viņa man lūdza izskaidrot atšķirību starp WIFI un internetu, jo angļu valodas nodarbībās viņai būs tas jāstāsta angliski. Man patīk strādāt ar Gabrielu, jo viņa zina manu spāņu valodas līmeni, un uz ko man ir jāstrādā īpaši. Es zinu, ka daudziem pasniedzējiem nepatīk strādāt ar vāciešiem, jo viņi esot pārāk iestīvējušies, redz tikai visu vienā virzienā un esot garlaicīgi. Bet pasniedzēji te tiešām jauki.  Katru piektdienu ir sertifikātu izsniegšana, kad visi ēd lielo kūku un dzer kolu. Citreiz ir arī pinjata.
6.novembrī Nikaragvā būs vēlēšanas. Mana pasniedzēja Gabriela arī strādās vēlēšanu iecirknī, jo viņa grib saņemt gāzes plīti. Viņiem mājās nekad nav bijusi gāzes plīts, tikai ar malku kurināma, un dūmi ir pa visu māju. Naudu par sēdēšanu vēlēšanu iecirknī darbinieki nesaņem. Pagājušajā reizē tās esot bijušas gāzes plītis, un Gabriela cer, ka arī šoreiz tiks dotas gāzes plītis. Es arī ceru, ka viņai būs šāda iespēja! :) Foto no skolas: http://ej.uz/escuela

otrdiena, 2011. gada 25. oktobris

Isletas de Granada

Viena no 365 salām Nikaragvas ezerā pie Granadas (02.10.2011)
Mans pirmā ekskursija nedaudz ārpus Granadas bija uz salām, kas atrodas Nikaragvas ezerā. Granadas saliņas Nikaragvas ezerā ir vulkāniskas izcelsmes, kas izveidojušās aptuveni pirms 10 000 gadu, kad eksplodēja tuvumā esošais Mombačo vulkāns un ieguva savu pašreizējo siluetu. Vietējie min, ka saliņu skaits ir 365, kas ir simbolisks ar dienu skaitu gadā. Var tikai minēt, vai tā ir taisnība, vai nav. 
Rebeka Morales pikniko uz salas
Uz salām braucu kopā ar ģimeni, pie kuras vēl šobrīd uzturos: Lusila, mazā Lusilas meitiņa un Lusilas draudzene Rebeka Morales.Par Rebeku būtu atsevišķs stāsts - viņa ir loto biļešu pārdevēja manā rajonā. Varētu iederēties Purčkikā, Pļavniekos, Imantā vai Bolderājā. Rebeka runā ļoti skaļi, ātri, pārjautā "todo bien" un viņas elpa vienmēr smird pēc alkohola. Bet viņai ir laba sirds. Un ja pazīsti Rebeku, tad arī rajonā nav no kā baidīties. Arī šajā braucienā Rebeka pazina pusi no prāmja pasažieriem, un ja kādu nezināja, tad tūlīt pat arī iepazinās. Protams, viņa nebija aizmirsusi paņemt līdzi uz salām "kočiņu", no kura tad ik pa laika ielēja savā glāzē, pa virsu uzkozdama mango vai laimu.
Paradoksāli, bet saliņas apdzīvo gan ļoti nabadzīgi, gan ārkārtīgi bagāti iedzīvotāji. Sākotnēji uz saliņām apmetās nabadzīgie iedzīvotāji, kuru skaits arī šobrīd tur pārsniedz pāris simtus, bet viņiem nav īpašuma tiesību. Taču vienlaikus saliņas ir iekārojuši naudīgi cilvēki, galvenokārt ārzemnieki, kuri no valsts nopērk salu un uzceļ tur savu villu, lai varētu atpūsties un braukāt ar motorlaivām, ūdensmotocikliem. Starp villu iedzīvotājiem tiek minēti gan slavenā ruma Flor de Cana  īpašnieki, gan bijušais prezidents Čamorro. Tā nu nabadzīgajiem iedzīvotājiem nākas pamest savas dzīvesvietas.
Satiktā ģimene uz salas - māte un meita
Uz vienas no salām ar 1784.gadā uzcelto spāņu cietoksni San Pablo pavadījām 4 stundas piknikojot. Saliņa gan maza, sastāv no 2 daļām, tāpēc īsti daudz ko nebija darīt, paspēju visus augus apskatīt un sabildēt pa 3-4 reizēm. Uz salas strādāja viena ģimene - sākumā domājām, ka tas ir tēvs (pavecāks kungs) ar 3 bērniem. Taču izrādījās, ka viena no sākotnēji noturētajām meitām ir viņa dzīvesbiedre. Meitenei 23 gadi, kungam 50 gadi. Esot abi satikušies uz kādas no ezera salām, kad meitenei esot bijis tikai 15 gadi. Tagad abiem ir 2 bērni - 7 gadus veca meita un 4 gadus vecs dēliņš. Ģimene dienas pavada lielākoties uz šīs mazās salas, kur tūristiem pārdod nelielas uzkodas - platanu čipšus, tako čipšus un vēl visādus vietējos lētos brīnumus. Senjors arī zvejo zivis, no kā lielākoties viņi pārtiek. Nē, tas neesot bijis nekāds pārpratums, ka abi kopā. Kungs esot bieži braucis uz viņas salu, un pamazām arī attiecības izveidojušās. Meitene negribētu sava vecuma dzīvesbiedru, jo jauni vīrieši neesot tik atbildīgi par ģimeni.
Braucienam uz salām mēs izvēlējāmies lielo prāmi. Tas maksāja aptuveni 5 $ par 2 stundu kuģošanu ezerā. Bet ir iespējas arī izīrēt mazu laivu, max 12 cilvēku ietilpība, un izbraukāt visas salas. Arī mērkaķu salu, kas gan man šoreiz izpalika.
Fotogrāfijas: http://ej.uz/isletas

svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

Mi casa, mana pirmā dzīvesvieta Granadā

Lusila pie savas mājas ar reklāmu par saldumiem (15.10.2011)
Uz doto brīdi dzīvoju 1 cuadra al norte de la Iglesia San Francisco. Manas mājas saimnieci sauc Maria Lucia Barbarena, bet visi viņu sauc par Lusilu. Mājas saimniece tāpēc, ka nedzīvoju šobrīd īsti ģimenē ar bērniem, kā sākumā bija plānots. Lusilai ir 2 meitas, taču katra dzīvo pie citiem vecvecākiem. Vecākā meita Marija Auksiliadora dzīvo pie bijušā vīra mātes, viņai ir 13 gadi un mācās privātskolā Granadā. Neesmu viņu satikusi, jo Lusilu apciemo tikai svētdienu pusdienslaikos, kad esmu parasti izgājusi brīvdienu aktivitātēs. Jaunākā meita Lusilita (kura sevi nelokāmi sauc par Pipitu) ir 3 gadus veca, dzīvo pie Lusilas mātes un atbalsta Danielu Ortegu :) Hehe, nu tas vairāk, ka viņa zina visus Ortegas simbolus, ko politiķis izmanto savai priekšvēlēšanu kampaņai.
Pati Lusila gan neatbalsta Ortegu, viņa ir liberāle, un tieši tāpēc zaudēja advokātes darbu valsts iestādē Managvā pirms 5 gadiem, kad sandīnsti ar Danielu Ortegu priekšgalā nāca pie varas. Viņa nevēlējās mainīt savus politiskos uzskatus, tāpēc tagad vada pavisam nelielu saldumu biznesu un piedāvā izmitināt studentus no spāņu valodas skolas. Par viņas izglītību un advokātes karjeras gaitām vien liecina daudzie diplomi un sertifikāti, kas ierāmēti karājas pie sienas lielajā istabā. Lusilai ir iespējas atgūt advokātes darbu valsts administrācijā, jo viņas onkulis vēl joprojām tur strādā. Taču tas nozīmē mainīt arī politiskos uzskatus, ko viņa nevēlas.
Kādā sarunā ar Lusilu viņa atklāja, ka vēl joprojām nav šķīrusies no sava vīra, kas ir aptuveni 15 gadus vecāks par viņu, kaut gan kādus 4 gadus viņus nekas nesaista. Vīrs dzīvo ASV, Losandželosā. Lusila nedod viņam šķiršanās atļauju, jo tādā gadījumā viņas meitas zaudētu finansiālo atbalstu un iespējamo mantojumu no vīra ģimenes puses. To viņa nevēloties pieļaut. Un kopumā jāsaka, ka Lusila ir diezgan uz biznesu un ienākumiem orientēta persona (kas arī ir saprotams no situācijas Nikaragvā), tāpēc viņa plāno izbūvēt vēl 2 papildus istabas savā mājā, lai varētu uzņemt vēl studentus. Taču līdz ar to dzīvošana pie viņas vairs neskaitīsies "dzīvošana ģimenē", ko daudzi studenti grib izbaudīt. Tajā skaitā arī es. Tāpēc mana ģimene un dzīvesvietas adreses pēc 1-2 nedēļām mainīsies.
Fotogrāfijas: http://ej.uz/homestay
Katrā mājā ir šūpuļkrēsli, kuri vakaros parasti tiek iznesti uz ielas, lai vienkārši baudītu atmosfēru.

sestdiena, 2011. gada 22. oktobris

Granada, Nikaragva

Santa Lucia iela, Granada (01.10.2011)
Sveiciens no Granadas! Visi nikaragvieši lepojas ar Granadu, ka tā ir vecākā un skaistākā pilsēta ne tikai Nikaragvā, bet arī Centrālamerikā. Lai arī te dzīvo vairāk kā 100 tūkst. iedzīvotāji, man ir sajūta kā kādā Latvijas mazpilsētā. Mājas te ļoti cieši tuvu viena pie otras, lielākoties viens stāvs. Daudzām mājām nav logu. Vakaros visas durvis ir atvērtas, dažreiz cilvēki sēž uz ielas pusi ar šūpuļkrēsliem un vienkārši bauda īso vakara stundu, jo tumšs šeit kļūst pusstundas laikā aptuveni no pl.17:30.
Esmu brīdināta, ka nav vēlams atrasties uz ielas pēc tumsas iestāšanās. Bet jāsaka, ka ir tomēr diezgan droši. Varbūt nevajag staigāt pa šaubīgām ielām, taču tāpat ir jebkurā vietā Latvijā un Eiropā, ka pašam jāizvairās iekļūt kādas nepatikšanās. Līdz šim neesmu jutusies, ka kaut kas varētu draudēt, ja nu vienīgi dīvaini, ka viens pavecāks onkuliņš sekoja man un manai kolēģei Keitai no ASV, jo gribēja izteikt vārdos visu savu mīlestību, ko jūt pret mums.
Pārsteidzoši man, Nikaragvā ir ļoti daudz jaunieši-brīvprātīgie no Vācijas un Nīderlandes, kas sakrājuši naudu, lai pāris mēnešus dzīvotu Nikaragvā un arī pie reizes strādātu sabiedrības labā. Es gan nevaru iedomāties, ka latviešu jaunieši varētu iekrāt TIK daudz naudu, lai varētu vienkārši pāris mēnešus ceļot pa Centrālameriku, maksāt nedēļā 200 $ par dzīvesvietu, ēdienu un spāņu valodas nodarbībām skolai + vēl ceļotu un izklaidētos, kas tūristiem ir dārgāk nekā vietējiem, jo tūristiem paredzētās vietas ir arī drošākas. Salīdzinoši ar Latviju, arī tūristiem paredzētās vietas ir lētākas: alus cienītāji var dabūt 0.5 l alus pudeli pa 1 $, regulārs kvalitatīvs Mojito maksā aptuveni 2-3 $.
Blakus Granadai ir milzīgs Nikaragvas ezers, kas ir 19.lielākais ezers pasaulē. Tomēr Granadas pusē peldēties nav ieteicams. Ūdens ir pārāk piesārņots. Un ja negrib noķert kādu eksotisku slimību, tad labāk pirkstu ūdenī nebāzt. Tomēr iespējas peldēties Granadā ir - pāris viesnīcas piedāvā pelbaseinus, kas izskatās kā filmās par dienvidiem, bet maksa ir tikai 5 $ par visu dienu.
Krāsaina pilsēta, daudz un dažādi iedzīvotāji, daudz un dažādi piedzīvojumi visa gada garumā... :)

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

Nikaragva – mans Eiropas Brīvprātīgā darba projekts

Eiropas Komisijas programma „Jaunatne darbībā” ir paredzēta 13 līdz 30 gadus veciem jauniešiem un ir balstīta uz neformālo izglītību. Tās mērķis ir veicināt Eiropas pilsonības apziņu, solidaritāti un iecietību jauno eiropiešu vidū un iesaistīt viņus Eiropas Savienības nākotnes veidošanā. Programma veicina mobilitāti Eiropas Savienības robežās un ārpus tās, neformālo izglītību un starpkultūru dialogu, kā arī visu jauniešu iekļaušanu darba tirgū un sabiedrībā, neatkarīgi no viņu izglītības, sociālā stāvokļa vai kultūras vides. Sīkāk par programmu un tās iespējām var izlasīt v/a „Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras” mājaslapā www.jaunatne.gov.lv.
Viena no programmas „Jaunatne darbībā” apakšprogrammām ir Eiropas Brīvprātīgais darbs, kur ikvienam Eiropas jaunietim vecumā no 18 līdz 30 gadiem vienu reizi mūžā ir iespēja pieteikties Eiropas Komisijas finansējumam un pavadīt līdz 1 gadam kādā citā valstī, palīdzot brīvprātīgi kādā projektā vai organizācijā, kas viņu interesē un var būt noderīgs turpmākajā karjerā. Brīvprātīgi nozīmē to, ka ceļa izmaksas uz brīvprātīgā darba norises vietu un atpakaļ tiek atmaksātas vismaz 90% apmērā, tiek nodrošināta dzīvesvieta un ēdināšana, ar projektu saistītās izmaksas un ir neliela kabatas nauda personīgajiem pirkumiem. Finansējums ir atkarīgs no valsts, kurā brīvprātīgā darba projekts tiek veikts.
Brīvprātīgā darba specifika ir tāda, ka jaunietis viens pats nevar veikt šo projektu, ir nepieciešama nosūtītājorganizācija un uzņemšanas organizācija, kas administrē projektu un finansiālo pusi. Kā es meklēju savu „īsto” projektu? Tā kā saņemt finansējumu no programmas „Jaunatne darbībā” brīvprātīgā darba veikšanai var tikai vienu reizi mūžā, tad vēlējos, lai šī iespēja nav izniekota, bet gan izmantota. Diezgan daudzi jaunieši no Latvijas izvēlas doties uz tādām valstīm kā Itālija, Spānija un Francija, lai apgūtu šo valstu valodas. Šobrīd ļoti populāri galamērķi ir Dienvidkaukāzs un arābu valstis. Taču es vēlējos nokļūt tādā vietā, kas ir vienlaicīgi tuva Eiropas kultūrai, taču tajā pašā laikā varētu piedzīvot citu kultūru. Mani nekad nav vilinājusi Āzija vai Āfrika, taču kādu dienu iedomājos, ka Latīņamerika būtu interesants izaicinājums. Biju dzirdējusi brīvprātīgo stāstus no Argentīnas projekta, kas vedināja iesaistīties kādā projektā šajā reģionā, arī tāpēc, ka Latīņamerikā lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši un ēdiens varētu būt līdzīgs, kāds tas ir Eiropā, un spāņu valodas apgūšana būtu ļoti vērtīga. Atlika vien meklēt iespējamo uzņemšanas organizāciju.
Uzrunāju Zemgales NVO centru (www.zemgalei.lv), vai tas piekristu kļūt par manu nosūtītājorganizāciju. Zināju, ka iepriekš ZNVOC ir bijusi sadarbība ar Meksiku, Gvatemalu un Ekvadoru. ZNVOC ieteica sazināties ar partneriem Meksikā, taču sarakste aizņēma ļoti ilgu laiku. Meksikas organizācija izteica vēlmi sadarboties, bet tiklīdz nonācām līdz konkrētām lietām, tā atbildes nāca ļoti lēni. Līdz kādu dienu mana armēņu draudzene, kura tobrīd studēja Kanādā ar 14 dažādu valstu pārstāvjiem, atsūtīja ziņu, ka Gvatemalā darbojas amerikāņu organizācija, kas labprāt uzņemtu brīvprātīgo no Eiropas. Sazinoties ar organizāciju un izskaidrojot Eiropas Brīvprātīgā darba specifiku, Gvatemalas pārstāve man piedāvāja doties uz organizācijas pārstāvniecību Nikaragvā, kur pamazām tiek attīstīts organizācijas darbs. Tā šķita lieliska iespēja – būt pie pašiem pamatiem organizācijas attīstībā un apzināties, ka kāda daļiņa no ieguldītā darba turpinās eksistēt Nikaragvā arī turpmāk! Atlika vien uzrakstīt 30 lappušu garu pieteikumu Eiropas Komisijai Briselē un gaidīt atbildi 5 mēnešu garumā.
Pirms tam gan par Nikaragvu neko nebiju dzirdējusi, tikai zināju par tās atrašanās vietu – Centrālamerika. Latvijā, dzirdot par Nikaragvu, man jautāja: „Kāpēc uz Āfriku?” Tas bija signāls, ka esmu izvēlējusies īsto valsti, lai varētu ar Nikaragvu iepazīties tuvāk; daudziem iespaids par Centrālameriku ir saistībā ar 80.tajos notikušos revolūciju, narkotiku biznesu un nedrošību. Starp citu, pēc Eiropas Komisijas sniegtās informācijas Nikaragva ir drošākā Centrālamerikas valsts.
Pēc tam, kad 2011. gada jūnijā biju saņēmusi Eiropas Komisijas apstiprinājumu piešķirtajam finansējumam, sāku lielāku Nikaragvas izpēti. Uzzināju, ka Nikaragva ir vulkānu zeme, kur daži no tiem joprojām ir aktīvi. Izlasīju, ka valsts ir sadalīta 2 daļās: Atlantijas okeāna pusē cilvēki ir ar tumšāku ādas krāsu, runā angliski un vietējās valodās, vairāk parādās iezemiešu kultūra, savukārt Klusā okeāna piekrastē ir spāņu kolonizatoru un kultūras mantojums. Mans galamērķis – Granada, kas ir viena no senākajām koloniālajām pilsētām Centrālamerikā, atrodas „spāniskajā pusē”. Manas spāņu valodas nodarbības sākās jūlija vidū; to mērķis bija apgūt gramatikas pamatus un pavisam vienkāršu sarunvalodu, lai, ierodoties Nikaragvā, varētu saprastu uzrakstus un izveidot vienkāršus jautājumus. Mācību procesā gan atklājās, ka ir atšķirības starp Spānijas spāņu valodu un Nikaragvā runāto, tāpēc ar skolotāju norunājām vairāk koncentrēties uz gramatiku, nevis runāšanu, kas šobrīd šķiet veiksmīga izvēle.
Par savu došanos uz Nikaragvu stāstīju arī 2 radio stacijās – „European Hit Radio” un „Radio 101”, kur pēc pirmās man radās fantastiska iespēja iepazīties ar vienīgo latvieti, kas dzīvo Nikaragvā. Boriss Rozenbergs Centrālamerikā nokļuva 50.-tajos, domājot, ka Latvija viņam zudusi uz visiem laikiem. Taču 1994.gadā radās iespēja apciemot dzimteni. Tagad katru gadu no aprīļa Boriss katru gadu uz pāris mēnešiem apciemo Latviju. Viņš bija liels palīgs, lai varētu sagatavoties Nikaragvai un tās kultūrai. Par Borisu varēsiet izlasīt kādā no nākamajiem rakstiem.
Pienāca 2011. gada 28. septembris, kad Latvijā bija aptuveni +15 C. Zināju, ka dodos uz valsti, kurā gaisa temperatūra konstanti turas ap +30 C visa gada garumā. Čemodānā līdzi pārsvarā vasaras drēbes, lai arī ielikts pa kādam džemperim, ja nu gadījumā... Šobrīd jāsaka gan, ka 4 mēnešu laikā tikai kādas 2-3 naktis esmu jutusi, ka ir vēsi un jāuzvelk jaciņa ar garām piedurknēm. Tātad pirmais citādais no Latvijas - Nikaragvā visa gada garumā ir vasara, vismaz manā latviešu izpratnē. Nikaragvā gadalaikus iedala vasarā un ziemā. Vasaras sezona skaitās no novembra līdz aprīlim, bet ziemas sezona no maija līdz oktobrim. Kā tās izpaužas? Ziemas sezona ir lietus sezona, bet vasaras sezona ir sausā sezona. Kā jau iepriekš minēju, tad latvietim visu gadu te ir vasara.
Pirmais iespaids par Granadu, ka tā līdzinās kādai Latvijas mazpilsētai, piemēram, Madonai vai Rēzeknei, lai arī te dzīvo aptuveni 100 tūkstoši iedzīvotāju. Pārsvarā ir vienstāvu mājas, tikai pāris ar 2 stāviem, kas nepierasti latviešu acij, īpaši pilsētās. Tādas dzīvokļu mājas vispār neeksistē. Interesanti, ka mājām nav logu, tikai milzīgas durvis, kur lielākajai daļai priekšā ir dzelzs restes. Sākumā domāju, kur gan cilvēki dzīvo, ja ir tik daudz noliktavas. Logu „ne-būšana” ir saistīta ar augsto gaisa temperatūru, lai to mūri saglabā vēsumu iekštelpās, un lielākoties to nav vecajām kolonijas laika mājām. Taču māju krāsainība bija pārsteidzoša, kas lika acīm vien ņirbēt. Un vēl... acis piesaistīja lielā netīrība uz ielām, atkritumu urnas gandrīz neeksistē, cilvēki pieraduši visu izmest uz ielas. Ļoti grūti bija pierast pie šādas cilvēku attieksmes. Vēl pie Nikaragvas „ne-kārtības” jāpiemin satiksme. Te ielās ir pārstāvēti visi transporta līdzekļi no riteņiem, motocikliem un zirgu pajūgiem līdz mašīnām un autobusiem. Nekad nebiju redzējusi, ka uz viena riteņa var sasēdināt 3 cilvēkus un piedalīties satiksmē. Tā te ir pieņemts. Drošība nekāda, var braukt kā grib, tāpēc vienmēr jāuzmanās, kad šķērso ielu. Tāpat vieglajā mašīnā ar piekabi sasēdina baru cilvēku, un tā viņi te braukā.
Ja liela daļa manu draugu un paziņu pirms manas prom braukšanas vairāk bažījās par to, ka es būšu vienīgais gaišmatainais cilvēks Nikaragvas sabiedrībā, tad jāatzīst, ka vācieši, holandieši un amerikāņi Granadā ir lielā skaitā. Viņiem Nikaragva jau ir sen atklāta zeme, kur investēt: iegādāties īpašumus, nodarboties ar biznesu, atvērt bārus un atpūsties brīvdienās. Latviešiem Nikaragva varētu būt jaunatklājums, tāpēc turpmāk pastāstīšu vairāk par dabu, kultūru, ēdienu, cilvēkiem, ikdienas dzīvi un darbu Nikaragvā.