Vieni no pirmajiem iespaidiem, kad ierodies citā valstī, ir tie, ko dzirdi un redzi. Ar 5 mēnešu pieredzi Nikaragvā mēģināšu atskatīties uz "kultūras aisberga" augšējo daļu, ko es atceros no pirmajiem mēnešiem.
Ja pirms gada, rakstot pieteikumu Eiropas Brīvprātīgajam darbam Nikaragvā, es labi, ja zināju, tikai pāris vārdus spāņu valodā, kas lielākoties bija dzirdēti no Latīņamerikas ziepju operām, ko rāda televīzijas kanāli Latvijā, tad šobrīd pēc 5 pavadītajiem mēnešiem te uz vietas varu brīvi sarunāties spāņu valodā. Jāpiebilst gan, ka spāņu valoda Latīņamerikā atšķiras no pašā Spānijā lietotās. Manuprāt, šeit tā ir daudz skanīgāka un vieglāk saprotamāka, saglabājusi savu vēsturisko formu. Interesanti dzirdēt, ka Nikaragvā iedzīvotāji smejas par spāņu valodas šļupstošo akcentu Eiropā. Ir arī nelielas atšķirības gramatikā, piemēram, neeksistē forma „jūs”, bet tā vietā tiek lietota daudzskaitļa trešā persona „viņi”. Pirmos mēnešos centos arī pierast pie "vos" formas, kas ir familiāra "tu" uzruna.
Pāris valodas kultūras īpatnības, ko ievēroju jau pirmajā mēnesī – draugi un paziņas viens otram, satiekot uz ielas, saka adiós, kas nozīmē „uz redzēšanos”. Tas nenozīmē, ka viņi viens otru negrib redzēt, vienkārši tā te ir pieņemts sasveicināties. Uz ielas daudzi sveicina, it īpaši vīrieši (kāds pārsteigums!), un tad ir jāklausās gandrīz no katra stūra komplimenti: linda, guapa, preciosa... (visiem vārdiem ir viens tulkojums spāņu val. – skaista), muñeca (spāņu val. - lelle), I love you (angļu val. - es tevi mīlu). Sākumā pieņēmu to, ka viņiem ir interesanti redzēt gaišmatainu cilvēki, lai arī Granada ir pilna ar vācu, holandiešu un amerikāņu tūristiem. Pēc aptuveni 3 mēnešiem jau bija dusmas un apnikums – vai tad viņi mani jau nav ievērojuši? Šobrīd ir iestājusies vienaldzība, jo tā te ir pieņemts, ka vīrieši skaļi izsaka komplimentus sievietēm uz ielas. Cilvēkus, kam ir gaiša ādas krāsa, apzīmē ar vārdu chele, kas ir pārveidots no vārda leche (spāņu val. - piens). Chele var būt arī nikaragvietis, kas ir gaišāks par pārējiem. Ārzemniekus, visbiežāk amerikāņus, sauc par gringo vai gringa. Es gan saku, ka neesmu gringa, jo man nav daudz naudas, tik, cik brīvprātīgā kabatasnauda.
Liels palīgs manā valodas apguvē bija un joprojām ir ģimene, kurā dzīvoju kopš novembra sākuma. Iepriekš vienu mēnesi uzturējos pie kādas sievietes, kuras mājās vēl bija pāris ārzemnieku. Tā kā mans mērķis bija dzīvot Nikaragvā nevis „studentu kopmītnēs”, tad lūdzu savu projekta koordinatoru nomainīt dzīvesvietu, kas arī operatīvi tika izdarīts. Mana Nikaragvas ģimene ir lieliska. Tajā ir trīs bērni: Ronaldo, kuram ir 22 gadi un studē arhitektūru, taču papildus vēlas kļūt par mācītāju; Armando, kuram ir 17 gadi, novembrī pabeidza vidusskolu un februārī uzsāka mācības universitātē, lai kļūtu par inženieri; Nasareta, kurai martā būs sestā dzimšanas diena, bet janvārī uzsāka mācības 1.klasē. Mamma Marta strādā par sekretāri un grāmatvedi cukura aģentūrā, bet tētis Ronaldo nodarbojas ar dabīgo zāļu tirdzniecību. Vēl ir vectētiņš Armando, kurš dzīvo pa mājām un vienmēr zina par jaunumiem uz ielas. Līdz ar dzīvesvietas maiņu kopš novembra man neuzturēju kontaktus ar ārzemniekiem Granadā (izņemot manu projekta koordinatoru). Esot ikdienā kopā ar ģimeni, manas valodas zināšanas papildinājās zibenīgi. Papildus daudz lasīju materiālu spāniski un skatījos seriālus un ziņas, kas attīstīja valodas uztveri. Aptuveni 3 mēnešu laikā biju ielauzusies spāņu valodā un Nikaragvas vietējās īpatnībās. Bieži vien netiek izrunāts burts "s", ja ir vairāki līdzskaņi kopā, piemēram, vārds fresco (spāņu val. - svaigs, vēss) bieži vien tiek izrunāts kā freco [freko].
Viena no manas ģimenes īpatnībām - viņiem patīk daudz ēst. Lai arī vienmēr uzsver, ka ir nabadzīga ģimene tomēr ēdiens mājās ir, tātad nekādi nabadzīgie (manuprāt, nabadzība iestājas tad, kad nav ko ēst un vilkt mugurā, nevis izklaidēties), jo esmu Nikaragvas ciematos ģimenes, kurām maltīte ir vienu, labākajā gadījumā divas reizes dienā. Ja kādam pēc visa iepriekš blogā lasītā varētu šķist, ka Nikaragva ir otrā pasaules malā, tāpēc ēdiens ir daudz eksotiskāks nekā Latvijā, tad man ir jāsarūgtina, jo ikdienas maltītes ir diezgan līdzīgas kā Latvijā – rīsi, pupiņas, makaroni, gaļa, dārzeņi un augļi. Vienīgi augļi te ir visa gada garumā: arbūzi, melones, papaijas, mandarīni. Ja mēs Latvijā kaut kādā mērā ievērojam uzturvielu balansu uz šķīvja, piemēram, kartupeļi, gaļa un salāti, tad Nikaragvā uz viena šķīvja var salikt kopā rīsus, kartupeļus, makaronus, pupiņas un platanas (banāniem līdzīgs auglis, bet lieto pie sāļiem ēdieniem), tam visam klāt vēl baltmaizi. Svaigi salāti tiek pasniegti reti, dārzeņi bieži ir apcepti vai izvārīti eļļā. Tieši Nikaragvā pirmo reizi dzirdēju uzskatu, ka cilvēki kļūst resni, ēdot rīsus, kas manī izsauca smieklus, jo nikaragvieši nepadomā, cik daudz papildus sātīgu ēdienu saliek apkārt rīsiem. Salīdzinot ar Nikaragvas sievietēm, Latvijas sievietes izskatās kā sērkociņi. Taču sievietes šeit nekaunas par saviem apaļumiem, drīzāk uzvelk divus izmērus mazāku apģērbu, lai tos izceltu. Papildus tam neviens neapvainojas, ja kāds tiek nosaukts par resnu, tas pat tiek uztverts ar humoru – yo no soy goroda, soy hermosa (spāņu val. – es neesmu resna, esmu skaista). Vienreiz mikroautobusā kāda sieviete atteicās iet dziļāk transportlīdzeklī, skaidri pasakot šoferim: „Es nevaru ieiet tālāk, vai neredzi, ka esmu resna.” Vai kaut ko tādu varam iedomāties Eiropā ar visiem „goda un cieņas aizskaršanas” jautājumiem? Te ir daudz sīku lietiņu, kas tiek uztvertas ar humoru, nevis apvainojumu.
Ja pirms gada, rakstot pieteikumu Eiropas Brīvprātīgajam darbam Nikaragvā, es labi, ja zināju, tikai pāris vārdus spāņu valodā, kas lielākoties bija dzirdēti no Latīņamerikas ziepju operām, ko rāda televīzijas kanāli Latvijā, tad šobrīd pēc 5 pavadītajiem mēnešiem te uz vietas varu brīvi sarunāties spāņu valodā. Jāpiebilst gan, ka spāņu valoda Latīņamerikā atšķiras no pašā Spānijā lietotās. Manuprāt, šeit tā ir daudz skanīgāka un vieglāk saprotamāka, saglabājusi savu vēsturisko formu. Interesanti dzirdēt, ka Nikaragvā iedzīvotāji smejas par spāņu valodas šļupstošo akcentu Eiropā. Ir arī nelielas atšķirības gramatikā, piemēram, neeksistē forma „jūs”, bet tā vietā tiek lietota daudzskaitļa trešā persona „viņi”. Pirmos mēnešos centos arī pierast pie "vos" formas, kas ir familiāra "tu" uzruna.
 | ||
| Saņemot sertifikātu par spāņu valodas 2 nedēļu kursiem |
Liels palīgs manā valodas apguvē bija un joprojām ir ģimene, kurā dzīvoju kopš novembra sākuma. Iepriekš vienu mēnesi uzturējos pie kādas sievietes, kuras mājās vēl bija pāris ārzemnieku. Tā kā mans mērķis bija dzīvot Nikaragvā nevis „studentu kopmītnēs”, tad lūdzu savu projekta koordinatoru nomainīt dzīvesvietu, kas arī operatīvi tika izdarīts. Mana Nikaragvas ģimene ir lieliska. Tajā ir trīs bērni: Ronaldo, kuram ir 22 gadi un studē arhitektūru, taču papildus vēlas kļūt par mācītāju; Armando, kuram ir 17 gadi, novembrī pabeidza vidusskolu un februārī uzsāka mācības universitātē, lai kļūtu par inženieri; Nasareta, kurai martā būs sestā dzimšanas diena, bet janvārī uzsāka mācības 1.klasē. Mamma Marta strādā par sekretāri un grāmatvedi cukura aģentūrā, bet tētis Ronaldo nodarbojas ar dabīgo zāļu tirdzniecību. Vēl ir vectētiņš Armando, kurš dzīvo pa mājām un vienmēr zina par jaunumiem uz ielas. Līdz ar dzīvesvietas maiņu kopš novembra man neuzturēju kontaktus ar ārzemniekiem Granadā (izņemot manu projekta koordinatoru). Esot ikdienā kopā ar ģimeni, manas valodas zināšanas papildinājās zibenīgi. Papildus daudz lasīju materiālu spāniski un skatījos seriālus un ziņas, kas attīstīja valodas uztveri. Aptuveni 3 mēnešu laikā biju ielauzusies spāņu valodā un Nikaragvas vietējās īpatnībās. Bieži vien netiek izrunāts burts "s", ja ir vairāki līdzskaņi kopā, piemēram, vārds fresco (spāņu val. - svaigs, vēss) bieži vien tiek izrunāts kā freco [freko].
 |
| Kopā ar ģimeni Nasaretas pirmsskolas izlaidumā, 25.11.2011 |
Viena no manas ģimenes īpatnībām - viņiem patīk daudz ēst. Lai arī vienmēr uzsver, ka ir nabadzīga ģimene tomēr ēdiens mājās ir, tātad nekādi nabadzīgie (manuprāt, nabadzība iestājas tad, kad nav ko ēst un vilkt mugurā, nevis izklaidēties), jo esmu Nikaragvas ciematos ģimenes, kurām maltīte ir vienu, labākajā gadījumā divas reizes dienā. Ja kādam pēc visa iepriekš blogā lasītā varētu šķist, ka Nikaragva ir otrā pasaules malā, tāpēc ēdiens ir daudz eksotiskāks nekā Latvijā, tad man ir jāsarūgtina, jo ikdienas maltītes ir diezgan līdzīgas kā Latvijā – rīsi, pupiņas, makaroni, gaļa, dārzeņi un augļi. Vienīgi augļi te ir visa gada garumā: arbūzi, melones, papaijas, mandarīni. Ja mēs Latvijā kaut kādā mērā ievērojam uzturvielu balansu uz šķīvja, piemēram, kartupeļi, gaļa un salāti, tad Nikaragvā uz viena šķīvja var salikt kopā rīsus, kartupeļus, makaronus, pupiņas un platanas (banāniem līdzīgs auglis, bet lieto pie sāļiem ēdieniem), tam visam klāt vēl baltmaizi. Svaigi salāti tiek pasniegti reti, dārzeņi bieži ir apcepti vai izvārīti eļļā. Tieši Nikaragvā pirmo reizi dzirdēju uzskatu, ka cilvēki kļūst resni, ēdot rīsus, kas manī izsauca smieklus, jo nikaragvieši nepadomā, cik daudz papildus sātīgu ēdienu saliek apkārt rīsiem. Salīdzinot ar Nikaragvas sievietēm, Latvijas sievietes izskatās kā sērkociņi. Taču sievietes šeit nekaunas par saviem apaļumiem, drīzāk uzvelk divus izmērus mazāku apģērbu, lai tos izceltu. Papildus tam neviens neapvainojas, ja kāds tiek nosaukts par resnu, tas pat tiek uztverts ar humoru – yo no soy goroda, soy hermosa (spāņu val. – es neesmu resna, esmu skaista). Vienreiz mikroautobusā kāda sieviete atteicās iet dziļāk transportlīdzeklī, skaidri pasakot šoferim: „Es nevaru ieiet tālāk, vai neredzi, ka esmu resna.” Vai kaut ko tādu varam iedomāties Eiropā ar visiem „goda un cieņas aizskaršanas” jautājumiem? Te ir daudz sīku lietiņu, kas tiek uztvertas ar humoru, nevis apvainojumu.
 |
| Platanu vai banānu ķekars ar ziedu, 02.10.2011 |
Vistipiskākais Nikaragvas ēdiens ir gallo pinto, kas tiešajā tulkojumā nozīmē „plankumainais gailis”, taču ar gaili vai gaļas ēdienu tam nav nekāda sakara, jo ēdiens ir kopā saceptas pupiņas ar rīsiem. Tas radies saistībā ar kādu leģendu, kad kāds ciemata iedzīvotājs nopircis gaili un to audzējis īpaši rūpīgi, lieloties ar to visiem ciemata iedzīvotājiem un aicinot tos uz pusdienām, kad gailis tiks nokauts. Tā nu dienā, kad bijušas lielās pusdienas, sanākuši ciemata iedzīvotāji, un lielīgais vīrs, sapratis, ka visiem nepietiks izslavētais gailis, licis pasniegt rīsus ar pupiņām. Piemānītie viesi sākuši izsmiet namatēvu, viens otram jautājot, kā garšo „plankumainais gailis” (gallo pinto). No tā laika arī ēdiens ir iemantojis šo nosaukumu. Atsevišķās ģimenēs gallo pinto ēd visās trīs ēdienreizēs, to pasniedzot ar apceptu sieru un vārītām-ceptām platanām.
Uz Latvijas Valsts svētkiem pagatavoju rasolu, mana ģimene ēda pilnām mutēm 2 dienas. Uz Lieldienu nedēļu man tika piesolīta cepta iguāna un pagatavots bruņurupucis. Šobrīd gan māc šaubas, ka pievienošos šādām eksotiskai izvirtībai. Vienīgais, par ko esmu pārliecināta, pēc Nikaragvas es NEKAD vairs neēdīšu rīsus.
Būs jāizmēģina gallo pinto. Un vai tiešām NEKAD pēc Nikaragvas vairs neēdīsi rīsus? =D
AtbildētDzēstxoxoxo