Leona - Nikaragvas ziemeļu pērle

Leonas simbols - lauva (14.06.2012)

Uz 2 nedēļām nokļuvu vienā no Nikaragvas lielākajām koloniālajām pilsētām – Leonā. Leona ir vēsturiskā Nikaragvas galvaspilsēta un vienmēr bijusi Granadas konkurente par populārākās koloniālās pilsētas statusu. Abas pilsētas gadsimtiem ir sacentušās savā starpā. 1839. gadā Leona kļuva par Nikaragvas galvaspilsētu, taču vairāku gadu garumā galvaspilsētas statuss tika pārbīdīts no Leonas uz Granadu un atpakaļ. Tāpēc par kompromisu tika izraudzīta Managva, kas ieguva galvaspilsētas statusu 1858. gadā. Leona ir pazīstama kā liberāla, moderna un universitāšu pilsēta. Savukārt Granada ir vairāk konservatīva, vēsturiska un tūristu galamērķis. Taču interesanti, ka tajā pašā laikā Leonā ir vairāk sandīnistu (Nikaragvas valdošā sociālistu partijas un prezidenta Daniela Ortegas) atbalstītāji, bet Granadas iedzīvotāji vairāk tiecas veikt politiskās pārmaiņas valstī.

Sērojoša lauva uz Rubena Dario kapa Katedrālē (07.06.2012)

Leonā tāpat kā citur Nikaragvā mums pazīstamās adreses neeksistē. Pilsētas orientieri ir baznīcas, kas atrodas katrā rajonā. Pēc baznīcām tā arī tiek veidota mājas vai iestādes atrašanās vieta uz ziemeļiem, dienvidiem, augšu (austrumiem) vai leju (rietumiem). Piemēram, viesnīca „Sonati” atrodas no Atmiņu baznīcas 1 bloku uz ziemeļiem un ½ bloku uz augšu. Leonā no vienas baznīcas var redzēt jau citu baznīcu, un pilsēta ir pazīstama ar tās daudzajiem lūgšanu namiem. Leonas katedrāle ir lielākā visā Centrālamerikā un pazīstama ar tās baroka stila arhitektūru. Katedrālē ir apglabāts slavenākais Nikaragvas „dēls” – dzejnieks Rubens Dario (Ruben Dario). Viņš ir nacionālais varonis, kas dzimis Leonā. Rubena Dario vārdā nosaukta arī galvenā pilsētas iela, kas ir vēl viens pilsētas orientieris. Īstenībā ļoti pārsteidzoši, cik daudzi nikaragvieši aizraujas ar dzeju, pat jaunieši. Katru gadu februārī Granadā norisinās starptautiskais dzejas festivāls, kur uz nedēļu ierodas dzejas rakstītāji no visas pasaules. Katru vakaru ir publiskie dzejas lasījumi, kuriem seko kultūras programma, un mani pārsteidza lielais klausītāju skaits – aptuveni 800-1000 cilvēku, kur lielākā daļa bija jaunieši. Lai arī cik daudz no filmām un TV ziņām esam pieraduši dzirdēt par „latino” bandām, izveidojuši stereotipus par noplukušiem māju rajoniem un zemo dzīves līmeni, tomēr realitātē nikaragvieši ir ļoti izglītoti un cenšas sevi attīstīt intelektuālajā jomā, cik nu tas ir iespējams un pieejams.
2 nedēļas man bija jāstrādā kopā ar mākslinieci Reinu, kura ar saviem mākslas darbiem vēlas popularizēt Leonu kā kultūras pilsētu. Viņa gatavo dažāda lieluma figūriņas un maskas, kur katrai ir savs stāsts no folkloras un vēstures. Piemēram, gigantiskā sieviete „:La Gigantona” simbolizē spāņu sievieti, uzsverot tās slaido augumu un gaišo ādas krāsu. Viņu parasti pavada maza auguma vīrietis ar milzīgu galvu, kas simbolizē Centrālamerikas pamatiedzīvotājus un viņu gudrību. Visi mākslas darbi ir radīti īpašā papīra „papjē-mašē” tehnikā. Izrādījās, ka Reina 90-to gadu sākumā studējusi Kijevā, Ukrainā. Tur apguvusi krievu valodu. Man par to jau iepriekš pastāstīja kolēģe Teresa, kas Reinu pazīst jau vairāk nekā gadu. Tikai mūsu pirmās tikšanās beigās kautrīgi pavaicāju par viņas studiju gaitām un krievu valodas zināšanām, uz ko viņa man priecīgi atbildēja, ka labprāt ar mani runātu krieviski. Tā nu atlikušo tikšanās laiku Reina ik pa laikam man atbildēja krievu valodā.

Mākslinieces Reinas gatavotās maskas papjē-mašē tehnikā, no slavenākās satīriskās drāmas El Gueguense (06.06.2012)

Pēc nedēļas dzīvošanas Leonā sāku pieņemt pilsētu un pilsēta atvērās arī man. 8 mēnešus biju nodzīvojusi Granadā, pieradusi pie tās mierīgā dzīves ritma, ierastajām ēku fasādēm, kafejnīcām un pazīstamām sejām uz ielas, ka Leona šķita pārāk strauja un rezervēta. Protams, manus iespaidus arī paspilgtināja tas, ka Leona ir 2 reizes lielāka par Granadu gan platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Taču ar manas kolēģes Teresas palīdzību iepazinu Leonas burvību. Vairāk bildes no Leonas var apskatīt šeit: http://ej.uz/Leonapics 

Viena lieta gan mani vēl joprojām biedē – braukšana Leonas publiskajā transportā, t. i., kravas mašīnās, kas apvilktas ar cietu plastmasu, lai pasargātu pasažierus no lietus. Sēdēšana ir sāniski uz milzīga sola, un šoferītis ātri uzņem ātrumu un ātri piebremzē, ka sajūta ir kā „amerikāņu kalniņos”. Pēc Nikaragvas standartiem taksis izmaksā diezgan dārgi, aptuveni 50 santīmi par braucienu, ja salīdzina ar Granadas 25 santīmiem. Tāpēc atliek vien būt kājāmgājējos, kas ir arī veselīgi. Vienīgi, cik ilgi ir vēlme atrasties uz ielas, ja gaisa temperatūra ir +35 C un diezgan augsts mitruma līmenis. Vienmēr līdzi ņemu mazu dvielīti, lai varētu noslaucīt sviedrus. Tā dara visi nikaragvieši.
Arī kādam manam radiniekam no Ērgļiem izdevās izbaudīt Nikaragvas karstumu. Nejaušas sakritības pēc vai arī augstāku spēku iespaidā saņēmu ziņu no radinieka Rolanda Kalniņa, kurš šobrīd ir praksē uz kuģa Latīņamerikas ūdeņos, ka dienu pirms manas paredzētās Leonas vizītes viņš ar kuģi ieradīšoties Nikaragvas ostā Korinto, kas ir aptuveni pusotras stundas attālumā no Leonas. Protams, ka mans projekta koordinators Nikaragvā mani palaida dienu ātrāk, lai varētu satikt viesi no Latvijas, pie tam no Ērgļiem. Kas to būtu domājis! Pasaule ir maza, ja neizdodas satikties mūsu dzimtajā novadā, tad otrpus Atlantijas okeānam Nikaragvā gan.

Kopā ar Roļiko Korinto centrālajā parkā... Nikaragvā!!! (04.06.2012)