Mīti un leģendas

Mākslinieces Reinas gatavotās Gigantonas un mazie vīreļi

Pavadot laiku Leona, tuvāk iepazinu dažādus Nikaragvas mītus un leģendas. Nevis no grāmatām, bet gan cilvēku stāstītos – mutvārdu leģendas joprojām ir viena no Nikaragvas kultūras sastāvdaļām. Mīti un leģendas radušies gan gadsimtu gaitā, gan nāk no mūsdienām.
Jau iepriekš rakstīju, ka 2 nedēļas Leonā strādāju ar mākslinieci Reinu, kura ir ieguvusi valsts atzinību savam darbam – lellēm un maskām papjē-mašē tehnikā, kuras ir saistītas ar dažādiem mītiem un leģendām. Katram viņas darbam pamatā ir kāds stāsts no kultūrvēstures. Reina Treminio ir Nikaragvas kultūras atdzimšanas priekšgalā. Reina ir pazīstama ar Gigantonu – milzu lelli, kas satīriski attēlo spāņu sievieti ar tās slaido augumu un bālo sejas ādu. Parasti Gigantonu pavada mazs vīrelis ar milzīgu galvu, kas simbolizē nikaragviešu iedzimtos iedzīvotājus un viņu gudrību. Šāds raksturojums par vietējiem nikaragviešiem man personīgi šobrīd šķiet diezgan ironisks, jo Nikaragvā izglītība nav obligāta, un daudzi bērni atrodas uz ielas vai arī nepabeidz skolu, jo jāpelna nauda ģimenes iztikai. Arī Granadas pilsētas ielās Gigantonas un mazā vīreļa ar milzīgo galvu tēlos visbiežāk iejūtas bērni, kas pēc savas „izrādes” nāk klāt āra kafejnīcu klientiem un lūdz ziedot pāris kordobas vai dolārus. Bet, lai nu paliek sociālais aspekts, turpināšu stāstīt par kultūras jomu. Tātad Gigantona un mazais vīrelis vienmēr redzami kopā, jo mazais vīrelis ir iemīlējis milzīgo spāņu sievieti un cenšas to apburt ar kuplejām, lai arī iecerētā viņu ignorē. Parasti šī nelielā izrāde tiek pavadīta ar ievērojamām bungu skaņām.
Manu seju vienmēr rotā smaids, kad es izdzirdu mūzikas skaņas no dejas „Vecis un vecene” (spāniski Viejo y vieja). Deja patiesībā ir satīrisks vēstījums par mūžīgo jaunību, un man par pārsteigumu, skatoties pirmo reizi, abus tēlus dejo vīrieši. Parasti skatītāju rindās izceļas ovācijas, lai arī deja nav nekas vairāk par vecenes attēlotāja gurnu grozīšanu un veča attēlotāja soļošanu, taču tērpi parasti ir diezgan grezni un aktieru meistarība – izcila, ka pat no pavisam vienkāršas dejas var dabūt skatītājus kājās. Šiem tēliem patiesībā ir stāsts, ka vecis un vecene dzīvoja dziļi Nikaragvas mežos vieni paši, un vienīgie miera traucētāji bija malkas cirtēji un nejauši ceļotāji, kas apmaldījušies. Kādu dienu no tuvākās pilsētas ieradās viens no malkas cirtējiem, kas meklēja patvērumu naktij. Taču nākošajā dienā, turpinot savu ceļu, malkas cirtējs tikai pateicās par patvērumu un steidzīgi devās tālāk. Vecis un vecene, dusmīgi par malkas cirtēja bezrūpību, viņam uzlika lāstu, kas neļautu viņam iziet no meža, kamēr abiem nav atnestas dāvanas.
Tā kā Nikaragvā lielu lomu spēlē katolicisms, tad ir mīti un leģendas, kas saistīti ar reliģisko jomu. Piemēram, par mācītāju bez galvas. Vecajā Leonā reiz dzīvoja mācītājs, kuru sauca Frajs Antonio de Valdivjeso un kurš aizstāvēja iedzimtos iedzīvotājus no spāņu iekarotāju agresijas. Ignorējot mācītāja brīdinājumus, ka Dievs kādu dienu sodīs spāņu cīnītājus par viņu nežēlību pret vietējiem ciemata iedzīvotājiem, spāņi nocirta mācītājam galvu par viņa nekaunību. 1605.gadā, drīz pēc mācītāja galvas nociršanas, notika milzīgs Momotombo vulkāna izvirdums, kas noslaucīja veco Leonu no zemes virsas. Nav zināms, vai tas bija saistībā ar mācītāja pareģojumu, taču Frajs Antonio de Valdivjeso kļuva par svēto mocekli vietējiem iedzīvotājiem. Un runā, ka dažreiz naktī mūsdienu Leonas ielās ir redzams mācītāja bez galvas siluets, kas meklē savu baznīcu.
Tieši nedēļā, kad uzzinājām senos mītus un leģendas, pavisam negaidot pie pusdienu vai vakariņu galdiem ar dažādiem mūsdienu nostāstiem padalījās vietējie nikaragvieši. Viens no tiem ir saistīts ar Pellas ģimeni, kas ir Nikaragvas bagātākā ģimene un patiesībā valda pār Nikaragvas ekonomiku. Interesanti, ka Pellas ģimene bija vienīgā, kas saglabāja savus ģimenes īpašumus un savu ietekmi visu revolūciju un politiskās sistēmas pārmaiņas laikos 20.gadsimtā, kamēr liela daļa turīgo nikaragviešu tos zaudēja līdz ar sociālisma ieviešanu. Un te arī vieta jaunam mītam – pirmie Pellas ģimenes pārstāvji, kas patiesībā nav nikaragvieši, bet ieradušies no Salvadoras un Kubas, Nikaragvā esot noslēguši vienošanos ar sātanu, katru gadu tam ziedojot savus strādniekus govju izskatā. Pa dienu cukurniedru laukos strādājot cilvēki, bet naktīs tur ganoties tikai govis. Katru gadu visa Pellas saime dodas uz San Kristobala vulkānu, kur norisinoties sātanam veltīts rituāls. Jāpiemin, ka San Kristobala vulkāns ir viens no lielākajiem un aktīvākajiem vulkāniem šodien Nikaragvā. Stāstītāja Marta, kas bija mājkalpotāja mūsu mājā Leonā, piemetināja vēl kādu personīgu notikumu, kas saistīs ar Pellas ģimeni. Martas ģimene no Pellas saimniecības iegādājusies govi, tā esot bijusi milzīga un skaista govs, taču vienmēr bijusi savrup no pārējā ganāmpulka un... tai birušas milzīgas asaras, lai arī govis nekad nav redzētas raudot. Kad viss ganāmpulks gāja dzert ūdeni, melnā govs nekad nebija ar to kopā, bet nāca padzerties, kad pārējās govis jau bijušas projām. Martas mamma vai vecmamma (īsti neatceros, kuru viņa pieminēja) kādu dienu govij esot prasījusi: „Vai tu esi cilvēks? Tu esi cilvēks?” Govs tikai skatījusies uz viņu un raudājusi. Ģimene pārdeva govi, jo nevarēja noskatīties tās asarās. Un Marta tam tic. Ar kolēģi Tesu mēģinājām gūt apliecinājumus vēl no vairākiem paziņām šiem nostāstiem, taču bieži vien aptaujātie tikai viltīgi nosmaidīja. Ej nu sazin’, kāpēc. Taču pāris cilvēki Granadā man pieminēja govis, kas patiesībā domājams ir cilvēki.
Saistībā ar Pellas ģimeni jāpiemin arī kāds traģisks atgadījums, kur Viviana Pella un viņas vīrs atgriezās no kāda ceļojuma ar lidmašīnu, kas nogāzās Salvadorā. Visi pasažieri gāja bojā, bet vienīgie izdzīvojušie bija abi Pellas, kuriem par savas dzīvības glābšanu jāpasakās kādam zemniekam, kas bija netālu no traģēdijas vietas. Viviana Pella bija smagi apdegusi, un viņu nogādāja ārstēties Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc veiksmīgas atlabšanas Viviana nodibināja slimnīcu netālu no Managvas, kas domāta smagu apdegumu upuriem, īpaši bērniem. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka sākumā slimnīca esot bijusi pieejama arī vienkāršajiem ļaudīm un domājuši, ka Pellas varbūt ir sapratuši Dieva „uzlikto sodu” par saistību ar sātanu, taču ar gadiem ārstēšanās slimnīcā kļuva arvien dārgāka, un tikai Nikaragvas turīgā daļa var atļauties tur ārstēties.
Diezgan daudzi mīti un leģendas iekļauj sātanu jeb velnu. Cilvēki parasti to apraksta kā suni ar sarkanām acīm vai vīrieti ar kazas kājām, un folklorā parasti tiek attēlots ar ragiem. Taču man draugs nesen pastāstīja, ka velns patiesībā ir viens no skaistākajiem cilvēkiem uz zemes virsas, jo, kā Bībelē esot rakstīts, tad velns patiesībā ir „kritušais” eņģelis Lucifers, kurš vēlējies ieņemt Dieva vietu un par to ticis sodīts. Par to runāju ar savu Nikaragvas ģimeni, kas ir katoļticīga, un viņi papildināja, ka Lucifera pirmais vārds esot bijis Luz Bella (izrunā kā „Lus Beja”), kas no spāņu valodas nozīmē „skaistā gaisma”. Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā pamazām ir folklorizējies velna tēls uz mums tik pierasto.
Nobeigumam vēlos piebilst, ka Leonai ir savs „Mītu un leģendu muzejs”, kurš iekārtots bijušā politiskā cietuma telpās, tādējādi savienojot Nikaragvas politisko vēsturi ar kultūru un folkloru, radot diezgan eklektisku gaisotni ne tikai pašā muzejā, bet Nikaragvas sabiedrībā kopumā.

Mītu un leģendu muzeja sienu mozaīkas, kas attēlo gan Nikaragvas folkloru, gan politisko virzību.

Leona - Nikaragvas ziemeļu pērle

Leonas simbols - lauva (14.06.2012)

Uz 2 nedēļām nokļuvu vienā no Nikaragvas lielākajām koloniālajām pilsētām – Leonā. Leona ir vēsturiskā Nikaragvas galvaspilsēta un vienmēr bijusi Granadas konkurente par populārākās koloniālās pilsētas statusu. Abas pilsētas gadsimtiem ir sacentušās savā starpā. 1839. gadā Leona kļuva par Nikaragvas galvaspilsētu, taču vairāku gadu garumā galvaspilsētas statuss tika pārbīdīts no Leonas uz Granadu un atpakaļ. Tāpēc par kompromisu tika izraudzīta Managva, kas ieguva galvaspilsētas statusu 1858. gadā. Leona ir pazīstama kā liberāla, moderna un universitāšu pilsēta. Savukārt Granada ir vairāk konservatīva, vēsturiska un tūristu galamērķis. Taču interesanti, ka tajā pašā laikā Leonā ir vairāk sandīnistu (Nikaragvas valdošā sociālistu partijas un prezidenta Daniela Ortegas) atbalstītāji, bet Granadas iedzīvotāji vairāk tiecas veikt politiskās pārmaiņas valstī.

Sērojoša lauva uz Rubena Dario kapa Katedrālē (07.06.2012)

Leonā tāpat kā citur Nikaragvā mums pazīstamās adreses neeksistē. Pilsētas orientieri ir baznīcas, kas atrodas katrā rajonā. Pēc baznīcām tā arī tiek veidota mājas vai iestādes atrašanās vieta uz ziemeļiem, dienvidiem, augšu (austrumiem) vai leju (rietumiem). Piemēram, viesnīca „Sonati” atrodas no Atmiņu baznīcas 1 bloku uz ziemeļiem un ½ bloku uz augšu. Leonā no vienas baznīcas var redzēt jau citu baznīcu, un pilsēta ir pazīstama ar tās daudzajiem lūgšanu namiem. Leonas katedrāle ir lielākā visā Centrālamerikā un pazīstama ar tās baroka stila arhitektūru. Katedrālē ir apglabāts slavenākais Nikaragvas „dēls” – dzejnieks Rubens Dario (Ruben Dario). Viņš ir nacionālais varonis, kas dzimis Leonā. Rubena Dario vārdā nosaukta arī galvenā pilsētas iela, kas ir vēl viens pilsētas orientieris. Īstenībā ļoti pārsteidzoši, cik daudzi nikaragvieši aizraujas ar dzeju, pat jaunieši. Katru gadu februārī Granadā norisinās starptautiskais dzejas festivāls, kur uz nedēļu ierodas dzejas rakstītāji no visas pasaules. Katru vakaru ir publiskie dzejas lasījumi, kuriem seko kultūras programma, un mani pārsteidza lielais klausītāju skaits – aptuveni 800-1000 cilvēku, kur lielākā daļa bija jaunieši. Lai arī cik daudz no filmām un TV ziņām esam pieraduši dzirdēt par „latino” bandām, izveidojuši stereotipus par noplukušiem māju rajoniem un zemo dzīves līmeni, tomēr realitātē nikaragvieši ir ļoti izglītoti un cenšas sevi attīstīt intelektuālajā jomā, cik nu tas ir iespējams un pieejams.
2 nedēļas man bija jāstrādā kopā ar mākslinieci Reinu, kura ar saviem mākslas darbiem vēlas popularizēt Leonu kā kultūras pilsētu. Viņa gatavo dažāda lieluma figūriņas un maskas, kur katrai ir savs stāsts no folkloras un vēstures. Piemēram, gigantiskā sieviete „:La Gigantona” simbolizē spāņu sievieti, uzsverot tās slaido augumu un gaišo ādas krāsu. Viņu parasti pavada maza auguma vīrietis ar milzīgu galvu, kas simbolizē Centrālamerikas pamatiedzīvotājus un viņu gudrību. Visi mākslas darbi ir radīti īpašā papīra „papjē-mašē” tehnikā. Izrādījās, ka Reina 90-to gadu sākumā studējusi Kijevā, Ukrainā. Tur apguvusi krievu valodu. Man par to jau iepriekš pastāstīja kolēģe Teresa, kas Reinu pazīst jau vairāk nekā gadu. Tikai mūsu pirmās tikšanās beigās kautrīgi pavaicāju par viņas studiju gaitām un krievu valodas zināšanām, uz ko viņa man priecīgi atbildēja, ka labprāt ar mani runātu krieviski. Tā nu atlikušo tikšanās laiku Reina ik pa laikam man atbildēja krievu valodā.

Mākslinieces Reinas gatavotās maskas papjē-mašē tehnikā, no slavenākās satīriskās drāmas El Gueguense (06.06.2012)

Pēc nedēļas dzīvošanas Leonā sāku pieņemt pilsētu un pilsēta atvērās arī man. 8 mēnešus biju nodzīvojusi Granadā, pieradusi pie tās mierīgā dzīves ritma, ierastajām ēku fasādēm, kafejnīcām un pazīstamām sejām uz ielas, ka Leona šķita pārāk strauja un rezervēta. Protams, manus iespaidus arī paspilgtināja tas, ka Leona ir 2 reizes lielāka par Granadu gan platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Taču ar manas kolēģes Teresas palīdzību iepazinu Leonas burvību. Vairāk bildes no Leonas var apskatīt šeit: http://ej.uz/Leonapics 

Viena lieta gan mani vēl joprojām biedē – braukšana Leonas publiskajā transportā, t. i., kravas mašīnās, kas apvilktas ar cietu plastmasu, lai pasargātu pasažierus no lietus. Sēdēšana ir sāniski uz milzīga sola, un šoferītis ātri uzņem ātrumu un ātri piebremzē, ka sajūta ir kā „amerikāņu kalniņos”. Pēc Nikaragvas standartiem taksis izmaksā diezgan dārgi, aptuveni 50 santīmi par braucienu, ja salīdzina ar Granadas 25 santīmiem. Tāpēc atliek vien būt kājāmgājējos, kas ir arī veselīgi. Vienīgi, cik ilgi ir vēlme atrasties uz ielas, ja gaisa temperatūra ir +35 C un diezgan augsts mitruma līmenis. Vienmēr līdzi ņemu mazu dvielīti, lai varētu noslaucīt sviedrus. Tā dara visi nikaragvieši.
Arī kādam manam radiniekam no Ērgļiem izdevās izbaudīt Nikaragvas karstumu. Nejaušas sakritības pēc vai arī augstāku spēku iespaidā saņēmu ziņu no radinieka Rolanda Kalniņa, kurš šobrīd ir praksē uz kuģa Latīņamerikas ūdeņos, ka dienu pirms manas paredzētās Leonas vizītes viņš ar kuģi ieradīšoties Nikaragvas ostā Korinto, kas ir aptuveni pusotras stundas attālumā no Leonas. Protams, ka mans projekta koordinators Nikaragvā mani palaida dienu ātrāk, lai varētu satikt viesi no Latvijas, pie tam no Ērgļiem. Kas to būtu domājis! Pasaule ir maza, ja neizdodas satikties mūsu dzimtajā novadā, tad otrpus Atlantijas okeānam Nikaragvā gan.

Kopā ar Roļiko Korinto centrālajā parkā... Nikaragvā!!! (04.06.2012)

Nikaragvas ielās

Santa Lucia iela Granadā, 02.03.2012

Nikaragvas ielas ir krāsainas. Pirmkārt, tiešā nozīmē, jo māja pie mājas un katrai ir cita krāsa, kas krīt acīs. Taču vēl interesantāk ir pavērot cilvēkus, notikumus un dzīvi ielās. Te var redzēt visdažādākos transporta līdzekļus: ārzemnieku izīrētos dārgos džipus, vienkāršus automobiļus, lielus autobusus un mazus mikroautobusus, zirgu pajūgus, trīsriteņu moto mašīnas, motociklus, riteņus. Ļoti daudzi braukā ar mašīnām, kam aizmugurē ir piekabes, jo tad var pārvadāt mantas un cilvēkus. Dažreiz piekabēs sakāpuši pat vairāk kā 15 cilvēki. Protams, nekāda drošība pēc Eiropas standartiem netiek ievērota. Un neviens par to arī nesatraucas, pat policija nē. Es arī pāris reizes esmu braukusi piekabē.
Viens no galvenajiem transporta līdzekļiem ir velosipēds. Nekad nebiju redzējusi, ka velosipēds var tikt izmantots pat vairāku cilvēku transportēšanai. Uz riteņa sēž vīrs, priekšā uz stangas uzsēdināti sieva ar bērnu, un aizmugurē vēl viens bērns. Ģimenes transports. Uz riteņiem un motocikliem tiek pārvadāts viss, ko var iedomāties. Esmu redzējusi, ka tiek vestas trubas, televizors, milzīgas kastes, pat krēsli. Jau no pirmās dienas mani izbrīnīja tas, kā riteņbraucēji var noturēt līdzsvaru ar vēl papildus 2-3 cilvēkiem vai pārvadājamo kravu uz braucamā. No malas izskatās pavisam viegli, nikaragvieši jau uztrenējušies kopš bērnības, jo te tāds dzīvesveids. Velosipēdi ir lēti, maksā aptuveni 12 lati. Man arī ir velosipēds, iegādāju, bet bieži neizmantoju. Viens no iemesliem ir lielais karstums dienas vidū, kad nu nekādi negribas sēsties virsū uz riteņa. Otrs – diezgan bīstamā satiksme. Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, ka kāds neuzbrauc virsū, jo mašīnas vai kāds cits riteņbraucējs var pēkšņi parādīties priekšā, nav nekāda starpība, ja ielas pretējā pusē. Un cilvēki te staigā pa ielas vidu. Arī es jau esmu pieradusi, ka varu neiet pa trotuāru, bet pa ielu, un dažreiz ir pārāk liela brīvība, ka aizmirstu par elementāriem noteikumiem. Taču Nikaragvā neviens par to nedusmojas.
Viena no interesantākajām lietām saistībā ar sabiedrisko transportu Nikargvā ir tā, ka katram autobusam ir savs asistents, kas darbojas kā iekšā saucējs un naudas savācējs. Lielajiem autobusiem ir 2 asistenti, mazākajiem – pa vienam. Kad autobuss brauc garām, asistents parasti kliedz galamērķi vai nozīmīgākās pieturas pa ceļam. Visvairāk var apjukt, kad nonāk autoostā, jo tur no visām malām kliedz dažādos galamērķus. Tiešām kliedz, un skaļi. Un katrs cenšas tevi pārliecināt, ka tieši viņa galamērķis ir tas, uz kurieni gribi braukt. Tad noteikti ir jāpasaka, uz kurieni brauc, jo, ja vienaldzīgi iesi garām, tad saucēji to uzskatīs par zīmi, ka nedzirdi, ko viņi kliedz, un kliegs vēl skaļāk, uz kurieni braukt. Man tā vienreiz gadījās – gāju pa ielu Hinotepē, tikko biju izkāpusi no Granadas mikroautobusa, un garām lēni brauca autobuss uz Managvu. Autobusa asistents man skaļi pie auss kliedza: „Managva, Managva, Managva!” Es nereaģēju. Šis vēlreiz skatās uz mani un turpina: „Managva, Managva, Managva!”. Pie trešās reizes neizturēju un pateicu, ka neesmu jau kurla, ja man vajadzētu uz Managvu, tad kāptu iekšā. Puisis izskatījās apjucis, un pēc tam vairākas reizes ievēroju, ka labāk ir pamāt ar galvu, ka nē, jo tad viņi nomierinās. Tāpēc vienmēr atbildu, ka braucu uz Granadu vai kādu citu pilsētu, un tad viņi vienmēr ir izpalīdzīgi un norāda uz vajadzīgo autobusu. Tas gan – autobusu asistenti vienmēr ir ļoti pieklājīgi, lai arī kādi „bandīti” varētu būt, bet vienmēr pados roku, kad vajag izkāpt. Ja ir kāds smagāks sainis, to vienmēr nesīs, kā arī tad, ja kāda sieviete ir ar mazu bērnu, vienmēr palīdzēs bērnu iecelt un izcelt no autobusa. Un kas vēl, vienmēr visas sievietes sauc par „mīļumiņiem” (mi amor, amorsita). Autobusu asistenti ir daudzfunkcionāli: viņiem vienmēr jāzina pieturvietas, kurās cilvēki grib izkāpt; jāprot sasēdināt pasažieri tā, lai varētu iekāpt vēl vairāk pa ceļam; jāmāk rēķināt, jo darbs ar naudu; noteikti fiziski jātrenējas, lai var turēties pie braucoša autobusa ar vaļējām durvīm, kā arī celt smagumus.
Dzīve Nikaragvas ielās ir skaļa. Man šķiet, ka Latvijā jutīšos kurla. Darbošanās ielās sākas līdz ar rīta gaismu, apmēram pl.5 no rīta. Tad pamazām var dzirdēt dažādu ielu pārdevēju saucienus, ko nu katrs nes: pienu, maizi, augļus utt. Katram ir savs noteikts grafiks, un cilvēki dzīvo pēc šī grafika. Mana Nikaragvas ģimene vienmēr pl.6 no rīta pērk augļus un pl.7 no rīta pienu, bet vakarā garām iet sieviete ar tortiljām. Ja kāds no šiem pārdevējiem neierodas, šķiet, ka viss dienas grafiks ir izjaukts. Sestdienās viena sieviete nes dažādus saldumus, ķepīgus medus sakausējumus, pēc kuriem vienmēr sāp zobi. Katram ir savs noteikts grafiks un teritorija, kurā nevar iejaukties.
Kas vēl man šķita ļoti interesanti jau no pirmajām dienām – naudas mainītāji. Ir bankas, kurās var samainīt dolārus pret vietējo naudu – kordobām. Taču uz noteiktiem ielu stūriem strādā vairāki vīrieši ar milzīgu naudas čupu rokās, kuru vicina pa gaisu. Tie ir naudas mainītāji, pie kuriem var samainīt dolārus par izdevīgāku naudas kursu nekā bankās. Lai arī runā, ka Nikaragvā ir diezgan liela noziedzība, tomēr mani vienmēr izbrīna, ka neviens neuzbrūk šiem vīriešiem ar naudu. Laikam vietējie likumi un respekts pret darba darītājiem. Ir pāris naudas mainītāji, kas mani jau pazīst, un tad katru rītu, ejot uz darbu, ar viņiem apsveicinos, apjautājos, kā klājas, un novēlu labu dienu.
Vakaros ielās iestājas cits dzīves ritms. Pēc darba cilvēki atnāk mājās, iznes šūpuļkrēslus uz ielas un bauda nelielo vējiņu kas pūš caur Granadas ielām. Tas piešķir romantisku noskaņu pilsētai. Man stāstīja, ka agrāk visā Granadā bija tradīcija vakaros sēdēt uz ielas, bet līdz ar nabadzības un noziedzības pieaugumu šobrīd ir palikušas vairs tikai atsevišķas ielas. Manā ielā Calle Corrales mana ģimene un kaimiņi katru vakaru iznesam krēslus: sēžam, aprunājam dienas notikumus un baudām vakara vēsumu (ja +25 grādus var nosaukt par vēsumu salīdzinājumā ar dienā esošajiem +33 grādiem). Reti kurā mājā ir dīvāni vai mīkstie krēsli. Visās mājās ir šūpuļkrēsli. Labprāt gribētu kādu atvest uz Latviju, jo būšu tik ļoti pie tiem pieradusi. Ap pl.9 vakarā dzīve ielās parasti norimst, ģimenes aiztaisa ciet savu mājokļu durvis un dodas pie miera, jo nākošajā dienā agri jāceļas. Pēc pl.10 vakarā var novērot vairs tikai nelielus jauniešu bariņus, kas klīst pa ielām, un dzirdēt mūziku no izklaides vietām pie Nikaragvas ezera.

Par politiku un reliģiju parasti nerunā...

Tā kā nesen bija Lieldienu nedēļa, tad šoreiz pastāstīšu par reliģijas, jo īpaši katoļticības nozīmi Nikaragvas sabiedrībā un par reliģiskajiem svētkiem. Dzīvojot Nikaragvā, esmu šo to apguvusi arī reliģiskajā jomā. Pirms tam zināju, ka Centrālamerikā ļoti lielu lomu spēlē Romas Katoļu baznīca. Taču tikai šeit var novērtēt tās ietekmi cilvēku dzīvē, mājokļu interjerā un svētku svinēšanā. Dažreiz šķiet, ka pat līdz fanātismam. Eiropā katolicisms ir daudz rezervētāks, piezemētāks, askētiskāks.
Aptuveni 60 % Nikaragvas iedzīvotāju ir Romas katoļi. Daudzās mājās, kurās esmu bijusi 7 mēnešu laikā, ir pārpilnība ar dažādām Jaunavas Marijas ikonām, krustiem pie istabas sienām, pie durvīm un citiem reliģiskajiem atribūtiem. Romas katoļu baznīcai ir vadošā loma valstī, un tā pat ir garantēta konstitūcijā. Taču man par pārsteigumu liela daļa jauniešu Nikaragvā nav katoļticīgie, bet gan evaņģēlisti, kas pie mums vairāk saprotams kā luterāņi. Nikaragvieši gan nesaprot, kas ir luterānis, centos to izskaidrot no vēstures ar piemēru par reformāciju 16.gadsimtā, Martinu Luteru un viņa 95 tēzēm (te ieslēdzas mans „profesionālais idiotisms” skaidrot visu no vēstures viedokļa). Tomēr galvenā doma evaņģēlistiem un luterāņiem ir viena un tā pati – Jēzus Kristus kā centrālais tēls, savukārt Romas Katoļu baznīcas centrālais tēls ir Jaunava Marija. Kad man jautā par reliģisko piederību, tagad vienmēr saku, ka esmu evaņģēliste, lai vieglāk saprotams. Aptuveni 20 % Nikaragvas iedzīvotāju ir evaņģēlisti, un to skaists turpina pieaugt.
Interesanti, ka Nikaragvā valda sociālisms, un tie, kas ir piedzīvojuši sociālisma-komunisma laiku, zina, ka reliģijai netiek piešķirta nekāda nozīme, drīzāk tās vērtības tiek noliegtas. Nikaragvā ir citādāk – valdība atbalsta reliģisko brīvību un dažādību. Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri nav lielākie „sandīnistu” (pašreiz pie varas esošā Sandīnistu Nacionālās Atbrīvošanas Fronte, kas ir kreisi noskaņota partija un saņem milzīgu atbalstu no Krievijas un Venecuēlas) atbalstītāji, esmu saņēmusi atbildes, ka viņi priecājas, ka Daniels Ortega ir tolerants attiecībā uz reliģijām un atbalsta dažādu reliģisko svētku svinēšanu. Iespējams, ka tas ir arī viens no trumpjiem, ko „sandīnisti” ir izspēlējuši, lai nodrošinātu savu vadību un atbalstu valstī, jo atņemt ticību nikaragvietim būtu neiespējami, tā ir iesakņojusies sabiedrībā un ir neatņemama kultūras sastāvdaļa.

Jaunava Marija ar īpašo altāri no Calle Corrales, 30.11.2011

Vieni no lielākajiem reliģiskajiem svētkiem Nikaragvā Ziemassvētku sezonā ir La Purísima. Katru gadu novembra beigās un decembra sākumā 9 dienu garumā Granadā notiek gājieni, kad tūkstošiem Granadas iedzīvotāju iziet ielās, lai svinētu svētkus par godu Jaunavai Marijai. Saskaņā ar leģendu 1721. gada 7. decembrī Nikaragvas ezerā pie Granadas krastiem peldēja neliela kaste, kurā tika atrasta Jaunavas Marijas ikona, kas līdz pat šai dienai tiek glabāta Granadas katedrālē. Katru vakaru svētki tiek svinēti vienā no Granadas galvenajām ielām. Katra iela tiem gatavojas jau pāris mēnešus iepriekš, kad tiek vākti ziedojumi, lai izgatavotu īpašu altāru, uz kura tiks nesta Jaunavas Marijas ikona. Tā ir kā neliela sacensība starp ielām, kurai būs skaistākais altāris, kur piedalīsies vairāk cilvēku gājienā. Katra iela tiek izgreznota, atkarībā no tā, vai procesija notiek dienā vai naktī.
Svētki noslēdzas ar īpašu lūgšanu dienu 7. decembrī, kas saucas La Gritería un Nikaragvā tiek svinēta kopš 18. gadsimta, parasti ģimenēs un privāti organizētos lūgšanu vakaros. Arī mana Nikaragvas ģimene 7. decembrī organizēja īpašu lūgšanu vakaru, kad mājās ieradās aptuveni 100 cilvēki, visi tika sasēdināti rindās ar skatu pret īpaši izdekorētu Jaunavas Marijas statuju, skaitīja lūgšanas un dziedāja īpašas dziesmas. Manai ģimenei bija jānodrošina dāvanas viesiem – ēdiens, saldumi un saimniecībā izmantojami priekšmeti, kā arī nelielas rotaļlietas bērniem. Ceremonija ilgst aptuveni stundu. Pēc tam viesi izklīst vai arī dodas uz nākošo ceremoniju. Kvartālā, kurā es dzīvoju, vienā vakarā norisinājās 3 šādas ceremonijas, viena pēc otras. Pēc tam mana ģimene salīdzināja, pie kura varēja dabūt labākās dāvanas. Tas manī raisīja dažādas pārdomas par ticības nozīmi sabiedrībā – vai tā ir patiesa sekošana garīgajām vērtībām, vai arī gadsimtiem iesakņojusies nepieciešamība, prestižs un sabiedrības prasība būt par katoli. Bildes no La Purísima var apskatīt šeit: http://ej.uz/LaPurisima

Krusta ceļa gājiens aptuveni pl.5:30 no rīta, 24.02.2012

Ja esam pieraduši, ka Ziemassvētki Latvijā ir klusuma laiks un cilvēki vairāk domā par reliģiskajām vērtībām, tad Nikaragvā tieši pretēji – tas ir skaļākais laiks ielās, kad uz visiem stūriem skan disko mūzika, tiek šauti spridzekļi, namu durvis ir atvērtas un visi sēž uz ielas un ēd Ziemassvētku mielastu. Jā, mājās tiek izdekorēta plastmasas egle un izvietota Jēzus Kristus dzimšanas ainiņa ar figūriņām. Ar to bija interesanti mūsu mājā – instalācija tika veidota no sausas zāles, un tajā iemitinājās pāris peļu ģimenes, kas zaudēja savu mitekli līdz ar Jauno gadu, kad Jēzus Kristus ainiņa tika sakārtota atpakaļ kastēs.
Līdzīgi ir ar Lieldienām, jo Lieldienu nedēļa – Semana Santa (smējos, ka šī nedēļa ir man par godu) skaitās vasaras sezona, kad visiem nikaragviešiem ir brīvdienas. Un ko viņi dara – bariem vien dodas uz pludmali! Lieldienu nedēļas nogale tiek pavadīta vienos svētkos. Ja varētu salīdzināt, tad Lieldienu svinēšana Nikaragvā ir aptuveni tas pats, kas Jāņu svinēšana Latvijā. Nekas no „klusās nedēļas”, drīzāk pretēji. Tomēr aptuveni mēnesi pirms Semana Santa katru piektdienu ielās notika ekumēniskā Krusta ceļa procesija. Aptuveni pl.5 no rīta Granadas ielās tika iznesta milzīga Jēzus Kristus statuja ar krustu, gaisā tika šauts pulveris, skaitītas lūgšanas un spēlēja pūtēju orķestris, lai imitētu ceļu uz Golgātas kalnu, kur Jēzus Kristus tika sists krustā. Kādu rītu es pamodos, izgāju no savas istabas un dzīvojamajā istabā ieraudzīju milzīgu Jēzus Kristus statuju, kas pēc procesijas tika ienesta mūsu mājā un palika tur veselu diennakti.
Nikaragvas iedzīvotāji dzīvo no svētkiem uz svētkiem. Nākošie lielie reliģiskie svētki gaidāmi augusta vidū. Taču pa vidu katrā reģionā notiek atsevišķas svinēšanas par godu dažādiem „svētajiem”. Janvāra vidū divu nedēļu garumā vienā no Nikaragvas pilsētām Diriambā tika godināts Svētais Sebastians. Tie ir vieni no lielākajiem svētkiem reģionā, kur var redzēt katoļu un pagānu sajaukumu. Vienlaicīgi ar reliģiskajām procesijām norisinās kultūras programma ar dejām un krāšņiem tērpiem. Diriambā ir viena no labākajām folkloras deju grupām valstī, kuras uzstāšanos esmu redzējusi 3 reizes, un nekad nav bijis garlaicīgi. Lieki piebilst, ka dažādu svētku laikā nikaragvieši nestrādā. Tas notiek bieži, kopumā nikaragvieši ir diezgan slinki un izmantos jebkuru iespēju, lai neko nedarītu. Un ja tas ir attaisnojums saistībā ar dažādām reliģiskajām ceremonijām, kad neviens, protams, nevar iebilst.

Vietējais "krustnesis", kas piedāvā cukurvati, 02.03.2012

Atskats uz valodu un ēdienu pēc 5 mēnešiem

Vieni no pirmajiem iespaidiem, kad ierodies citā valstī, ir tie, ko dzirdi un redzi. Ar 5 mēnešu pieredzi Nikaragvā mēģināšu atskatīties uz "kultūras aisberga" augšējo daļu, ko es atceros no pirmajiem mēnešiem.
Ja pirms gada, rakstot pieteikumu Eiropas Brīvprātīgajam darbam Nikaragvā, es labi, ja zināju, tikai pāris vārdus spāņu valodā, kas lielākoties bija dzirdēti no Latīņamerikas ziepju operām, ko rāda televīzijas kanāli Latvijā, tad šobrīd pēc 5 pavadītajiem mēnešiem te uz vietas varu brīvi sarunāties spāņu valodā. Jāpiebilst gan, ka spāņu valoda Latīņamerikā atšķiras no pašā Spānijā lietotās. Manuprāt, šeit tā ir daudz skanīgāka un vieglāk saprotamāka, saglabājusi savu vēsturisko formu. Interesanti dzirdēt, ka Nikaragvā iedzīvotāji smejas par spāņu valodas šļupstošo akcentu Eiropā. Ir arī nelielas atšķirības gramatikā, piemēram, neeksistē forma „jūs”, bet tā vietā tiek lietota daudzskaitļa trešā persona „viņi”. Pirmos mēnešos centos arī pierast pie "vos" formas, kas ir familiāra "tu" uzruna.

Saņemot sertifikātu par spāņu valodas 2 nedēļu kursiem

Pāris valodas kultūras īpatnības, ko ievēroju jau pirmajā mēnesī – draugi un paziņas viens otram, satiekot uz ielas, saka adiós, kas nozīmē „uz redzēšanos”. Tas nenozīmē, ka viņi viens otru negrib redzēt, vienkārši tā te ir pieņemts sasveicināties. Uz ielas daudzi sveicina, it īpaši vīrieši (kāds pārsteigums!), un tad ir jāklausās gandrīz no katra stūra komplimenti: linda, guapa, preciosa... (visiem vārdiem ir viens tulkojums spāņu val. – skaista), muñeca (spāņu val. - lelle), I love you (angļu val. - es tevi mīlu). Sākumā pieņēmu to, ka viņiem ir interesanti redzēt gaišmatainu cilvēki, lai arī Granada ir pilna ar vācu, holandiešu un amerikāņu tūristiem. Pēc aptuveni 3 mēnešiem jau bija dusmas un apnikums – vai tad viņi mani jau nav ievērojuši? Šobrīd ir iestājusies vienaldzība, jo tā te ir pieņemts, ka vīrieši skaļi izsaka komplimentus sievietēm uz ielas. Cilvēkus, kam ir gaiša ādas krāsa, apzīmē ar vārdu chele, kas ir pārveidots no vārda leche (spāņu val. - piens). Chele var būt arī nikaragvietis, kas ir gaišāks par pārējiem. Ārzemniekus, visbiežāk amerikāņus, sauc par gringo vai gringa. Es gan saku, ka neesmu gringa, jo man nav daudz naudas, tik, cik brīvprātīgā kabatasnauda.
Liels palīgs manā valodas apguvē bija un joprojām ir ģimene, kurā dzīvoju kopš novembra sākuma. Iepriekš vienu mēnesi uzturējos pie kādas sievietes, kuras mājās vēl bija pāris ārzemnieku. Tā kā mans mērķis bija dzīvot Nikaragvā nevis „studentu kopmītnēs”, tad lūdzu savu projekta koordinatoru nomainīt dzīvesvietu, kas arī operatīvi tika izdarīts. Mana Nikaragvas ģimene ir lieliska. Tajā ir trīs bērni: Ronaldo, kuram ir 22 gadi un studē arhitektūru, taču papildus vēlas kļūt par mācītāju; Armando, kuram ir 17 gadi, novembrī pabeidza vidusskolu un februārī uzsāka mācības universitātē, lai kļūtu par inženieri; Nasareta, kurai martā būs sestā dzimšanas diena, bet janvārī uzsāka mācības 1.klasē. Mamma Marta strādā par sekretāri un grāmatvedi cukura aģentūrā, bet tētis Ronaldo nodarbojas ar dabīgo zāļu tirdzniecību. Vēl ir vectētiņš Armando, kurš dzīvo pa mājām un vienmēr zina par jaunumiem uz ielas. Līdz ar dzīvesvietas maiņu kopš novembra man neuzturēju kontaktus ar ārzemniekiem Granadā (izņemot manu projekta koordinatoru). Esot ikdienā kopā ar ģimeni, manas valodas zināšanas papildinājās zibenīgi. Papildus daudz lasīju materiālu spāniski un skatījos seriālus un ziņas, kas attīstīja valodas uztveri. Aptuveni 3 mēnešu laikā biju ielauzusies spāņu valodā un Nikaragvas vietējās īpatnībās. Bieži vien netiek izrunāts burts "s", ja ir vairāki līdzskaņi kopā, piemēram, vārds fresco (spāņu val. - svaigs, vēss) bieži vien tiek izrunāts kā freco [freko].

Kopā ar ģimeni Nasaretas pirmsskolas izlaidumā, 25.11.2011

Viena no manas ģimenes īpatnībām - viņiem patīk daudz ēst. Lai arī vienmēr uzsver, ka ir nabadzīga ģimene tomēr ēdiens mājās ir, tātad nekādi nabadzīgie (manuprāt, nabadzība iestājas tad, kad nav ko ēst un vilkt mugurā, nevis izklaidēties), jo esmu Nikaragvas ciematos ģimenes, kurām maltīte ir vienu, labākajā gadījumā divas reizes dienā. Ja kādam pēc visa iepriekš blogā lasītā varētu šķist, ka Nikaragva ir otrā pasaules malā, tāpēc ēdiens ir daudz eksotiskāks nekā Latvijā, tad man ir jāsarūgtina, jo ikdienas maltītes ir diezgan līdzīgas kā Latvijā – rīsi, pupiņas, makaroni, gaļa, dārzeņi un augļi. Vienīgi augļi te ir visa gada garumā: arbūzi, melones, papaijas, mandarīni. Ja mēs Latvijā kaut kādā mērā ievērojam uzturvielu balansu uz šķīvja, piemēram, kartupeļi, gaļa un salāti, tad Nikaragvā uz viena šķīvja var salikt kopā rīsus, kartupeļus, makaronus, pupiņas un platanas (banāniem līdzīgs auglis, bet lieto pie sāļiem ēdieniem), tam visam klāt vēl baltmaizi. Svaigi salāti tiek pasniegti reti, dārzeņi bieži ir apcepti vai izvārīti eļļā. Tieši Nikaragvā pirmo reizi dzirdēju uzskatu, ka cilvēki kļūst resni, ēdot rīsus, kas manī izsauca smieklus, jo nikaragvieši nepadomā, cik daudz papildus sātīgu ēdienu saliek apkārt rīsiem. Salīdzinot ar Nikaragvas sievietēm, Latvijas sievietes izskatās kā sērkociņi. Taču sievietes šeit nekaunas par saviem apaļumiem, drīzāk uzvelk divus izmērus mazāku apģērbu, lai tos izceltu. Papildus tam neviens neapvainojas, ja kāds tiek nosaukts par resnu, tas pat tiek uztverts ar humoru – yo no soy goroda, soy hermosa (spāņu val. – es neesmu resna, esmu skaista). Vienreiz mikroautobusā kāda sieviete atteicās iet dziļāk transportlīdzeklī, skaidri pasakot šoferim: „Es nevaru ieiet tālāk, vai neredzi, ka esmu resna.” Vai kaut ko tādu varam iedomāties Eiropā ar visiem „goda un cieņas aizskaršanas” jautājumiem? Te ir daudz sīku lietiņu, kas tiek uztvertas ar humoru, nevis apvainojumu.

Platanu vai banānu ķekars ar ziedu, 02.10.2011

Nikaragvā uzzināju, ka ir divu veidu banāni: parastie banāni, kas mums pazīstami, un platanas, ko gatavo 30 dažādos veidos. Platanas var tikt vārītas, vārītas-apceptas, gatavoti čipsi utt., līdzīgi, kā mēs gatavojam kartupeļus daudzos veidos. Platanas ir neiztrūkstoša katras ēdienreizes sastāvdaļa. Es gan joprojām nespēju atšķirt banānus no platanām. Man izskatās vienādi.
Vistipiskākais Nikaragvas ēdiens ir gallo pinto, kas tiešajā tulkojumā nozīmē „plankumainais gailis”, taču ar gaili vai gaļas ēdienu tam nav nekāda sakara, jo ēdiens ir kopā saceptas pupiņas ar rīsiem. Tas radies saistībā ar kādu leģendu, kad kāds ciemata iedzīvotājs nopircis gaili un to audzējis īpaši rūpīgi, lieloties ar to visiem ciemata iedzīvotājiem un aicinot tos uz pusdienām, kad gailis tiks nokauts. Tā nu dienā, kad bijušas lielās pusdienas, sanākuši ciemata iedzīvotāji, un lielīgais vīrs, sapratis, ka visiem nepietiks izslavētais gailis, licis pasniegt rīsus ar pupiņām. Piemānītie viesi sākuši izsmiet namatēvu, viens otram jautājot, kā garšo „plankumainais gailis” (gallo pinto). No tā laika arī ēdiens ir iemantojis šo nosaukumu. Atsevišķās ģimenēs gallo pinto ēd visās trīs ēdienreizēs, to pasniedzot ar apceptu sieru un vārītām-ceptām platanām.
Uz Latvijas Valsts svētkiem pagatavoju rasolu, mana ģimene ēda pilnām mutēm 2 dienas. Uz Lieldienu nedēļu man tika piesolīta cepta iguāna un pagatavots bruņurupucis. Šobrīd gan māc šaubas, ka pievienošos šādām eksotiskai izvirtībai. Vienīgais, par ko esmu pārliecināta, pēc Nikaragvas es NEKAD vairs neēdīšu rīsus.

Viena kontrastu pilna sestdiena

2012. gada 11. februāris bija gara diena, pilna ar notikumiem un emocijām. Viena no retajām sestdienām, kad man bija ieplānots strādāt. Pirms pāris dienām biju izpētē uz ciematu Guisquiliapa, lai meklētu iespējas attīstīt organizāciju un paplašināt tās darbību ar vietējo konsultantu palīdzību. Tur es satiku skolas direktoru Luis Guido, kurš pats ir no nelielas pilsētas Santa Teresa, un viņš izrādīja interesi noorganizēt nelielu diskusiju par SolCom (manas organizācija Nikaragvā) darbu un iespējām sadarboties. Lieliski, jo manos plānos jau bija paredzēts šīs pilsētas apmeklējums. 

Santa Teresa ir neliela pilsēta Carazo apgabalā, aptuveni 40 min braucienā no Granadas. Nokļūšana līdz tai ir ērta, ar mikroautobusu Granada-Hinotepe, jāpalūdz, lai izlaiž pie "entrada para Santa Teresa" (lit. - Santa Teresa ieeja), un jāgaida nākošais transports: lielais autobuss vai arī mazais mikroautobuss. Interesanti, ka Granada-Hinotepe mikroautobusu šoferi un asistenti (katrā autobusā ir pa vienam darbiniekam, kas sauc cilvēkus uz autobusu, atver durvis un iekasē naudu) mani jau pazīst, jo uz Hinotepi nākas doties aptuveni 2x nedēļā. Mans projekta koordinators Tims kā vienmēr kavējās uz autobusu, šoferis bija gatavs gaidīt kādas 5 min vēl, taču Tims izlēma doties ar citu autobusu. Tā nu es biju nikna, ka cilvēks ir pretīmnākošs bet šis ietiepīgais amerikānis nespēj ātri paņemt taksi, lai pēc 2 min būtu jau klāt nākošajā pieturā. Jāpiebilst, ka taksis Granadā maksā tikai aptuveni 25 santīmus un ērtākais pārvietošanās veids. Vēl par cenām runājot, 40 min brauciens līdz Hinotepei (aptuveni 50 km) maksā 40 santīmi, no lielceļa līdz Santa Teresai 5 min brauciens - aptuveni 10 santīmi.

Santa Teresa ir tipiska Nikaragvas mazpilsēta. Lai orientētos pilsētā un saprastu, kur atrodies, vienmēr jāprasa pēc Centrālā parka, kas ir pretī galvenajai katedrālei. No tās tad var sākt meklēt nepieciešamo adresi. Man bija jāmeklē Luis Guido māja, kuras adrese ir "De club Los Obreros, 1 cuadra al oeste, 1 cuadra al norte, casa morada" (kas latviski ir aptuveni - no kluba Los Obreros, 1 kvartāls uz rietumiem, 1 kvartāls uz ziemeļiem, violeta māja). Izrādījās, ka Luis Guido vada nelielu baznīcu, kur arī tika uzaicināti 5 klausītāji, lai iepazītos ar manas organizācijas darbu.