Managva, Nikaragvas galvaspilsēta

Beidzot braucu skatīties, kas ir Nikaragvas galvaspilsēta Managva. No vietējiem Granadā un citās Nikaragvas pilsētās biju dzirdējusi, ka viņi nelabprāt dodas uz Managvu, jo tā "esot briesmīgi krimināla pilsēta", visu laiku jābūt uzmanīgam, it īpaši ārzemniekiem. Somas jātur cieši rokās, nauda jābāž apakšveļā, un kur nu vēl izvilkt fotoaparātu... Iepriekšējā dienā mans projekta koordinators Nikaragvās stāstīja, lai uzmanos pat sēžot taksī, jo var iekāpt kāda persona, kas redz - o, ārzemnieks - un palūgt taksistam iegriezties kādā tumšākā šķērsielā.

Hmm..., domāju, cik daudz klausīties dažādos stāstos un sevi biedēt ar šo "briesmīgo pilsētu" Managvu. Viena lieta ir tā, ja piesardzīgie tūristi dod padomus, bet cita lieta, ja arī vietējie daudz runā par noziedzību galvaspilsētā. Mēs Latvijā taču neejam stāstīt ārzemniekiem, cik Rīga ir bīstama, sargiet sevi, kad ejat caur Vecrīgu vai kad brauciet ar tramvaju - nedod Dies', ja izkāpsiet Ķengaragā. Tāpēc bija divējādas sajūtas. Palasīju dažādos ceļojumu aprakstos, ka Managva ir drošākā Centrālamerikas galvaspilsēta. Salīdzinājumā ar Ņujorku, tā pat esot drošāka. Un ja jau es 3 dienas viena pati Manhetenu krustu šķērsu ar kājām izstaigāju, tad arī Managvā vajadzētu būt visam kārtībā. Protams, piesardzībai ir jābūt jebkurā gadījumā un katrai pilsētai ir savi "melnie plankumi".

Managva ir Nikaragvas galvaspilsēta kopš 1852.gada, kad tika izbeigts "karš" starp 2 koloniālajām pilsētām: Leonu un Granadu, kura tad ir pelnījusi galvaspilsētas statusu. Managvā dzīvo aptuveni 1.4 miljoni iedzīvotāju. Managva atrodas uz ļoti nestabilas zemes un tās infrastruktūru ir ietekmējušas vairākas zemestrīces. Viena no tām bija 1931.gada zemestrīce ar epicentru stadionā, kāda cita zemestrīce 1968.gadā nopostīja daļu pilsētas. Taču 1972.gada Ziemassvētku priekšvakarā vairāki grūdieni ar visbeidzot 6.2 baļļu stipru zemestrīci nogalināja 11 000 iedzīvotāju un izpostīja 53 000 mājokļu, ieskaitot pilsētas centru un katedrāli, kas ar sekojošo pilsoņu karu tā arī netika atjaunoti. Tāpēc šodien nevar teikt, ka Managvai ir viens noteikts centrs, kā tas parasti ir pilsētām. Pilsētā ir arī vairāki ezeri, kas ir vulkāniskas izcelsmes.

Managvas katedrāle, kas nav atjaunota pēc zemestrīces.

Pati Managva atrodas Managvas (Xolotlán) ezera krastā. Kādā saulainā dienā noteikti ir vērts izbraukt ar kuģīti pa Managvas ezera ūdeņiem un redzēt vulkāniem apvīto krastu. Tomēr tāpat kā Granadā, arī šajā ezerā nevar peldēties, jo tas ir piesārņots ar pilsētas notekūdeņiem. Pašu Managvu vairāk varētu raksturot kā kādas ASV lielpilsētas rajonu, kur atrodas daudzi un dažādi tirdzniecības centri, restorāni un kafejnīcas. Visas mājas ir galvenokārt ar vienu stāvu, ir aktīva biznesa dzīve, daudz cilvēku uz ielām, taču noteikti nav tādas urbānas sajūtas, kādas būtu kādā Eiropas galvaspilsētā vai vienkārši lielā pilsētā. Arī ierodoties pirmajā dienā Nikaragvā, no lidmašīnas raugoties, bija sajūta, ka nolaižos dzīvojamā rajonā nevis galvaspilsētā. Noteikti citādāka nekā Granada, kas ir koloniālā pilsēta. Jāpiemin arī, ka Managva ir ļoti zaļa pilsēta, un ir noteikti vērts pastaigā pa kādu no pilsētas parkiem. Tāpat iesaku apskatīt Managvas veco katedrāli, kura tika izveidota un atvesta no Beļģijas 1920. gadā, un tās arhitekts iedvesmu smēlies no Parīzes St.Sulspice baznīcas. Biju arī dzirdējusi par slavenā dzejnieka Rubena Dario vārdā nosaukto nacionālo teātri, kur izrādes ir labā kvalitātē un būtu vērts apmeklēt. Teātra ēka ir viena no retajām, kas pārdzīvoja 1972.gada zemestrīci. Tādi ir mani pirmie iespaidi. Pilsēta pakāpeniski paplašinās. Nekur gan neredzēju izslavētās "latino bandas", kas siro pa ielām, biedē tūristus un vietējos :) Taču noteikti apzinos, ka tumsā pārvietoties man vienai būtu bīstami. Foto no Managvas: http://ej.uz/fotoManagua

Mani uz galvaspilsētu bija uzaicinājis latvietis, kas savu lielāko dzīves daļu pavadījis Nikaragvā - Boriss Rozenbergs. Paldies viņam par šo iespēju un lielisko dienu Managvā un Masajā!

Boriss un Santa pusdieno Managvā (22.11.2011)

Beisbols un Granadas "Oriental"

Flor de Caña stadions, Granada (13.11.2011)

Beisbols Nikaragvā ir tas pats, kas hokejs Latvijā. Šajā sezonā esmu nomainījusi Rīgas "Dinamo" pret Granadas "Oriental". Apmeklēju Flor de Caña stadionu, kur Granadas "Oriental" tikās ar Leonas "Lauvām". (Papildinājums: 13.11.2011 arī dienas spēli Granadas "Oriental" pret Činandegas "Tigres". Foto: http://ej.uz/beisbolGranada) Interesanti, ka Granadas talismans ir haizivs – vienīgā saldūdens haizivs, kas it kā dzīvojot Nikaragvas ezerā. Bijuši pat laiki, kad cilvēki, kas dzīvojuši pie Nikaragvas ezera, nav mācījušies peldēt, jo ezera ūdeņus no San Juan upes līdz pa Granadai bija pārņēmušas haizivis, kas pielāgojušās saldūdeņiem, bija izsalkušas pēc cilvēku gaļas un spēja to saost pat no 100 m attāluma. Interesanti, ka arī pašas haizivis tika medītas, īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē, kad ķīniešu iepircēji par haizivs spuru maksājuši pat 70 $ kilogramā. Vēlāk nikaragvieši atrada pircējus arī pārējām haizivs daļām, un aizsākās pamatīgas haizivju medības. Šobrīd gan haizivs redzētas ļoti reti, un manas ģimenes brālis pa ceļam uz beisbolu minēja, ka tās varētu dzīvot tikai dziļos ezera ūdeņos un tuvāk San Juan upes deltai. Taču leģendas par tām klīst.

Jebkurā gadījumā devos uz izslavēto beisbolu. Par šo spēli gan neko daudz nezināju, tikai to, ka  ir 9 inningi, ka viens met bumbiņu, kāds cits atsit un tad notiek skriešana apkārt stadionam. Kādā svētdienā skatījos pa gabalu beisbola spēli, kurā sacentās divas bērnu komandas. Granadā uz ielām ļoti bieži var redzēt skatus, kur 2 zēni mētā beisbola bumbu viens otram, daudz biežāk nekā futbola bumbas dzenāšanu.

Mazie spēlē beisbolu Granadā (23.10.2011)

Ieeja labākā zonā ar plastmasas sēdekļiem ir par 40 C$ (kordobas), kas ir aptuveni 1.00 LVL, bet parastajā zonā tikai par 25 C$, kas ir aptuveni 0.60 LVL. :D Smieklīga summa, salīdzinot ar to, ko maksājam par Rīgas "Dinamo" spēlēm arēnā. Taču daudzi nikaragviešu pat nevar atļauties šo summu, lai tiktu stadionā. Spēles laikā ievēroju, ka viens no kokiem, kas sniedzas pāri stadiona mūriem, ir pilns ar cilvēkiem. Vietas kokā jau labi zināmas un iesēdētas. Mēs ar Ronaldu (manas jaunās Nikaragvas ģimenes vecāko brāli) gājām uz parasto zonu, tur arī vairāk cilvēku. Lai arī dažādi ceļveži un arī vietējie Granadas tūrisma bukleti raksta par trakojošo pūli stadionā, kas atbalsta savu komandu, jāsaka, ka tas bija apmēram tikai 10% no tā, ko parasti esmu pieredzējusi Arēnā Rīga Dinamo spēļu laikā. Tā vietā, lai klausītos fanu atbalstu, es vairāk dzirdēju "platanitos, chicles, carameles" vai "pollo rico" (kas tulkojumā nozīmē "platanu čipši, košļenes, konfektes" un "garšīga vista") un dažādu citu ēdienu piedāvājumus. Neviens no skatītājiem nebija ar Granadas "Oriental "sarkanajiem krekliem, karogiem vai sagatavotajiem fanu plakātiem. Kā vēlāk man paskaidroja, tad lielāka fanošana esot uz "play-off" spēlēm, kaut gan daudzi tā arī nevarot atļauties iegādāties beisbola atribūtiku fanošanai, jo krekli tiek ražoti ASV, līdz ar to cena ir augsta.

Spēles laikā Granadas "Oriental" nonāca zaudētājos ar 4:2. Nu tad beidzot arī aktivitāte no skatītāju puses! Arī es biju apguvusi beisbola spēles pamatnoteikumus un varēju jau sekot līdzi spēlei. :) 8.innings bija ļoti spraigs, kura laikā Granada guva 5 punktus. Un beigu rezultāts 7:4 Granadas labā. Pūlis ar labām emocijām devās mājup.  Pēc spēles palika tikai piedrazotas skatītāju rindas. Ja spēlējamies ar skaitļiem, tad Rīgas Dinamo spēļu apmeklētāji spēj atstāt tikai 10% no tā visa, kas palika aiz šiem beisbola skatītājiem. Fotoaparātu gan neatļāvos ņemt līdzi, jo, pirmkārt, mans fotoaparāts ir samērā paliels, lai paslēptu kabatā, un mani vietējie ir brīdinājuši, ka ir diezgan bieži gadījumi, kad tiek izrauti fotoaparāti no rokām. Otrkārt, bija jau tumšs, un no bildēm tāpat nekas nesanāktu.

Denis Martinez

Palasot vairāk par beisbolu Nikaragvā, bieži tiek rakstīts, ka beisbolu šeit "atveda" ASV jūrnieki 20.gadsimta sākumā, kuriem dažbrīd nebija pietiekams skaits spēlētāju, tāpēc iemācīja arī vietējos. Taču atsevišķi avoti raksta, ka pirmās Nikaragvas beisbola sacensības notikušas jau 19.gadsimta 2.pusē. Nikaragvā ir 2 līgas - profesionālā un amatieru līga. Es apmeklēju profesionālās līgas "Liga Nicaragüense Béisbol", kurā ir 48 spēļu sezona no oktobra līdz janvārim, un tajā spēlē 4 (!!!) komandas: Granada, Činandega, Leona un Managva. Katra komandā ir 20 spēlētāji, no kuriem 6 drīkst būt ārzemnieki. Amatieru līga spēlē no februāra līdz septembrim, un tajā ir 16 komandas, kas ir no lielākajām Nikaragvas pilsētām, arī Granadas "Los Tiburones". Visi spēlētāji amatieru līgā ir nikaragvieši, un profesionālās komandas atlasa spēlētāju  no amatieru līgas.

Nikaragvai ir slaveni beisbola spēlētāji, viens no tiem ir Denis Martinez, kas dzimis Granadā. Amerikas Beisbola līgas fani viņu pazīst ar iesauku "El Presidente", un viņš ir sasniedzis vairākus rekordus.

Vēlēšanas Nikaragvā 2011

Vēlēšanas 2011 Nikaragvā, uzvarēja Daniela Ortegas FSLN partija (Foto avots: sc.news.yahoo.com)

Svētdien, 6.novembrī, Nikaragvas iedzīvotāji, kas sasnieguši 16 gadu vecumu dodas pie vēlēšanu urnām, lai nodotu savu balsi un ievēlētu Nikaragvas prezidentu, kā arī 90 Nacionālās Asamblejas (Asamblea Nacional) deputātus. Nikaragvā vēlēšanu iecirkņi ir atvērti līdz pl.6 vakarā.
Neizplūdīšu sīki un smalki Nikaragvas politiskajā vēsturē un sistēmā, jo ar to var iepazīties interneta vietnēs.
2011.gada novembra vēlēšanās Prezidenta amata kandidāti ir:
-prezidents Daniel Ortega no Sandīnistu Nacionālās Atbrīvošanas fFontes (Frente Sandinista te Liberación Nacional);
-bijušais prezidents Arnoldo Aleman no Konstitucionālistu Liberālās partijas (Partido Liberal Constitucionalista);
-Fabio Gadea no Netakarīgās Liberālās partijas (Partido Liberal Independiente);
-Roger Guevara no Republikas Savienības (Alianza por la República);
-Enrique Quiñonez no Nikaragvas Liberālās Savienības (Alianza Liberal Nicaraguense).
Visi iedzīvotāji pazīst partijas pēc to saīsinājumiem un krāsām. Piemēram, Ortegas partija FSLN.
Interesanti, ka TV neesmu manījusi debates par politiku, lai arī mana ģimene skatās TV no rīta līdz vakaram. Tā vietā partijas organizē grandiozus koncertus ielās, parkos un teātros, kuros redzami jauniešu ar partiju T-krekliem un karogiem. Noskatījos TV vienu koncertu, ko organizēja Ortegas partija. Tajā dziedāja arī Daniela Ortegas dēls, bija saaicinātas dažādas Nikaragvas slavenības. Partiju kampaņas vērstas uz jauniešiem, piemēram, savākti jaunieši autobusos un vesti no vienas pilsētas uz otru, lai rādītu vietējiem, ka vairākums atbalsta vienu vai otru partiju.
Ar savu jauno ģimeni par politiku daudz nerunājam. Vakar bija saruna par vēlēšanu sistēmu kopumā, kā notiek process, taču vēl joprojām nezinu, kuru partiju atbalsta mana Nikaragvas ģimene. Iespējams, ka viņi nav starp Ortegas atbalstītājiem, un tāpēc to nevēlas izpaust, lai neviens apkārt to neuzzina. Mans novērojums, ka sandīnistu atbalstītāji parasti ir diezgan atklāti un stāsta par saviem politiskajiem uzskatiem.  Tāpēc ir jābūt uzmanīgam paužot citādāku viedokli. 5-gadīgā Nasareta man gan vienu dienu pajautāja, vai Latvijā arī ir sandīnisti :) Bērni ir lieli sandīnistu atbalstītāji, jo Ortegas kampaņai ir „kičīga” dziesma un krāsaini T-krekli.
Viens interesants fakts saistībā ar vēlēšanu dienu: sākot no sestdienas vakara līdz pat pirmdienai ir aizliegta alkohola tirdzniecība visā valstī, ieskaitot bārus un restorānus. Tātad arī tūristiem ir jāplāno uz priekšu, ka sestdienas vakarā nevarēs iziet ielās, lai malkotu kārtējo mojito vai Nica Libre (jā – tieši tā, Nica Libre nevis Cuba Libre).
Otra lieta: 5., 6. un 7.novembrī ar likumu ir aizliegtas jebkādas izglītības aktivitātes valsts vai privātās izglītības iestādēs. Tas tāpēc, ka vēlēšanu iecirkņi parasti ir skolās.
Nikaragvā balsot iet ar identifikācijas kartēm un tiek nosmērēts pirksts kā apliecinājums dalībai vēlēšanās.

Mana Nikaragvas ģimene nobalsoja, vēlēšanas 2011 (06.11.2011)

Papildinājums 07.11.2011 - nākošajā dienā pēc vēlēšanām.
Vēlēšanu dienā ap pl.10 vakarā jau bija zināmi aptuveni provizoriskie rezultāti. Mana ģimene lielajā istabā raidījumus, kas veltīti vēlēšanu analīzei neskatījās. Tā vietā es skatījos asa sižeta filmu ar Žanu Klodu van Dammi. Ģimenes galva ik pa laikam nozuda otrā istabā, kur ir mazāks televizors. Taču es aptuveni nojautu, kāds ir vēlēšanu iznākums pēc tā, kas notika ielās - jaunieši, visticamāk Ortegas atbalstītāji, bija sakāpuši mašīnās (pikapos) un braukāja pa Granadas ielām. Nebija dzirdamas nekādas sadursmes vai kautiņi, tātad tie noteikti bija sandīnistu atbalstītāji. Ja vēlēšanu iznākums būtu citādāks, būtu bīstami iziet ielās, jo noteikti būtu sadursmes. Šorīt manu nojautu par manas Nikaragvas ģimenes atbalstu kādam citam politiskajam spēkam pastiprināja saruna ar vectētiņu. Pajautāju viņam, kāds ir vēlēšanu iznākums. Armando man atbildēja, ka sandīnisti uzvarēja ar vairāk nekā 50% balsu, un piebilda, ka politika ir netīra, labāk par to nedomāt.
Pa ceļam uz darbu pārdomāju, ka Nikaragvu un Latviju vieno kaut nedaudz līdzīgas "cerības". Daļa Nikaragvā iedzīvotāji klusībā cer, ka ir iespējas mainīt politisko virzienu un pie varas nāks liberāļi. Latvijā mēs nepārtraukti dodam "kredītu" noteiktām partijām, cerot, ka kaut vienu reizi tās spēs mainīties un pildīt dotos solījumus. P.S. Manas Nikaragvas ģimenes galva zina, ka Latvija ir bijusi daļa no Padomju Savienības un kas ir "perestroika".
Citēju no delfi.lv: "Nikaragvā svētdien notikušajās prezidenta vēlēšanās ir uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Daniels Ortega, pirmdien informē aģentūra AFP. Pēc provizoriskajiem balsu skaitīšanas rezultātiem -  65 gadus vecais kreisās Sandinistu nacionālās atbrīvošanās frontes līderis Ortega ieguvis 66% balsu, bet 79 gadus vecais žurnālists un radiostacijas īpašnieks Fabio Gadea, kurš bija labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas kandidāts - 26% balsu. [..] Lai uzvarētu vēlēšanās bez otrās kārtas rīkošanas, kandidātam ir jāsaņem 40% balsu vai arī 35% balsu ar nosacījumu, ka viņš par pieciem procentpunktiem pārspēj nākamo lielāko balsu skaitu ieguvušo kandidātu. [..] Ortega, kurš uzvarēja iepriekšējās prezidenta vēlēšanās pirms pieciem gadiem, atzīst brīvā tirgus principus un privātīpašumu, lai gan viņam joprojām ir ciešas attiecības ar bijušo Kubas līderi Fidelu Kastro un viņa sabiedrotais ir Venecuēlas kreisais prezidents Ugo Čavess."