Managva, Nikaragvas galvaspilsēta

Beidzot braucu skatīties, kas ir Nikaragvas galvaspilsēta Managva. No vietējiem Granadā un citās Nikaragvas pilsētās biju dzirdējusi, ka viņi nelabprāt dodas uz Managvu, jo tā "esot briesmīgi krimināla pilsēta", visu laiku jābūt uzmanīgam, it īpaši ārzemniekiem. Somas jātur cieši rokās, nauda jābāž apakšveļā, un kur nu vēl izvilkt fotoaparātu... Iepriekšējā dienā mans projekta koordinators Nikaragvās stāstīja, lai uzmanos pat sēžot taksī, jo var iekāpt kāda persona, kas redz - o, ārzemnieks - un palūgt taksistam iegriezties kādā tumšākā šķērsielā.

Hmm..., domāju, cik daudz klausīties dažādos stāstos un sevi biedēt ar šo "briesmīgo pilsētu" Managvu. Viena lieta ir tā, ja piesardzīgie tūristi dod padomus, bet cita lieta, ja arī vietējie daudz runā par noziedzību galvaspilsētā. Mēs Latvijā taču neejam stāstīt ārzemniekiem, cik Rīga ir bīstama, sargiet sevi, kad ejat caur Vecrīgu vai kad brauciet ar tramvaju - nedod Dies', ja izkāpsiet Ķengaragā. Tāpēc bija divējādas sajūtas. Palasīju dažādos ceļojumu aprakstos, ka Managva ir drošākā Centrālamerikas galvaspilsēta. Salīdzinājumā ar Ņujorku, tā pat esot drošāka. Un ja jau es 3 dienas viena pati Manhetenu krustu šķērsu ar kājām izstaigāju, tad arī Managvā vajadzētu būt visam kārtībā. Protams, piesardzībai ir jābūt jebkurā gadījumā un katrai pilsētai ir savi "melnie plankumi".

Managva ir Nikaragvas galvaspilsēta kopš 1852.gada, kad tika izbeigts "karš" starp 2 koloniālajām pilsētām: Leonu un Granadu, kura tad ir pelnījusi galvaspilsētas statusu. Managvā dzīvo aptuveni 1.4 miljoni iedzīvotāju. Managva atrodas uz ļoti nestabilas zemes un tās infrastruktūru ir ietekmējušas vairākas zemestrīces. Viena no tām bija 1931.gada zemestrīce ar epicentru stadionā, kāda cita zemestrīce 1968.gadā nopostīja daļu pilsētas. Taču 1972.gada Ziemassvētku priekšvakarā vairāki grūdieni ar visbeidzot 6.2 baļļu stipru zemestrīci nogalināja 11 000 iedzīvotāju un izpostīja 53 000 mājokļu, ieskaitot pilsētas centru un katedrāli, kas ar sekojošo pilsoņu karu tā arī netika atjaunoti. Tāpēc šodien nevar teikt, ka Managvai ir viens noteikts centrs, kā tas parasti ir pilsētām. Pilsētā ir arī vairāki ezeri, kas ir vulkāniskas izcelsmes.

Managvas katedrāle, kas nav atjaunota pēc zemestrīces.

Pati Managva atrodas Managvas (Xolotlán) ezera krastā. Kādā saulainā dienā noteikti ir vērts izbraukt ar kuģīti pa Managvas ezera ūdeņiem un redzēt vulkāniem apvīto krastu. Tomēr tāpat kā Granadā, arī šajā ezerā nevar peldēties, jo tas ir piesārņots ar pilsētas notekūdeņiem. Pašu Managvu vairāk varētu raksturot kā kādas ASV lielpilsētas rajonu, kur atrodas daudzi un dažādi tirdzniecības centri, restorāni un kafejnīcas. Visas mājas ir galvenokārt ar vienu stāvu, ir aktīva biznesa dzīve, daudz cilvēku uz ielām, taču noteikti nav tādas urbānas sajūtas, kādas būtu kādā Eiropas galvaspilsētā vai vienkārši lielā pilsētā. Arī ierodoties pirmajā dienā Nikaragvā, no lidmašīnas raugoties, bija sajūta, ka nolaižos dzīvojamā rajonā nevis galvaspilsētā. Noteikti citādāka nekā Granada, kas ir koloniālā pilsēta. Jāpiemin arī, ka Managva ir ļoti zaļa pilsēta, un ir noteikti vērts pastaigā pa kādu no pilsētas parkiem. Tāpat iesaku apskatīt Managvas veco katedrāli, kura tika izveidota un atvesta no Beļģijas 1920. gadā, un tās arhitekts iedvesmu smēlies no Parīzes St.Sulspice baznīcas. Biju arī dzirdējusi par slavenā dzejnieka Rubena Dario vārdā nosaukto nacionālo teātri, kur izrādes ir labā kvalitātē un būtu vērts apmeklēt. Teātra ēka ir viena no retajām, kas pārdzīvoja 1972.gada zemestrīci. Tādi ir mani pirmie iespaidi. Pilsēta pakāpeniski paplašinās. Nekur gan neredzēju izslavētās "latino bandas", kas siro pa ielām, biedē tūristus un vietējos :) Taču noteikti apzinos, ka tumsā pārvietoties man vienai būtu bīstami. Foto no Managvas: http://ej.uz/fotoManagua

Mani uz galvaspilsētu bija uzaicinājis latvietis, kas savu lielāko dzīves daļu pavadījis Nikaragvā - Boriss Rozenbergs. Paldies viņam par šo iespēju un lielisko dienu Managvā un Masajā!

Boriss un Santa pusdieno Managvā (22.11.2011)