Nikaragvas ielās

Santa Lucia iela Granadā, 02.03.2012

Nikaragvas ielas ir krāsainas. Pirmkārt, tiešā nozīmē, jo māja pie mājas un katrai ir cita krāsa, kas krīt acīs. Taču vēl interesantāk ir pavērot cilvēkus, notikumus un dzīvi ielās. Te var redzēt visdažādākos transporta līdzekļus: ārzemnieku izīrētos dārgos džipus, vienkāršus automobiļus, lielus autobusus un mazus mikroautobusus, zirgu pajūgus, trīsriteņu moto mašīnas, motociklus, riteņus. Ļoti daudzi braukā ar mašīnām, kam aizmugurē ir piekabes, jo tad var pārvadāt mantas un cilvēkus. Dažreiz piekabēs sakāpuši pat vairāk kā 15 cilvēki. Protams, nekāda drošība pēc Eiropas standartiem netiek ievērota. Un neviens par to arī nesatraucas, pat policija nē. Es arī pāris reizes esmu braukusi piekabē.
Viens no galvenajiem transporta līdzekļiem ir velosipēds. Nekad nebiju redzējusi, ka velosipēds var tikt izmantots pat vairāku cilvēku transportēšanai. Uz riteņa sēž vīrs, priekšā uz stangas uzsēdināti sieva ar bērnu, un aizmugurē vēl viens bērns. Ģimenes transports. Uz riteņiem un motocikliem tiek pārvadāts viss, ko var iedomāties. Esmu redzējusi, ka tiek vestas trubas, televizors, milzīgas kastes, pat krēsli. Jau no pirmās dienas mani izbrīnīja tas, kā riteņbraucēji var noturēt līdzsvaru ar vēl papildus 2-3 cilvēkiem vai pārvadājamo kravu uz braucamā. No malas izskatās pavisam viegli, nikaragvieši jau uztrenējušies kopš bērnības, jo te tāds dzīvesveids. Velosipēdi ir lēti, maksā aptuveni 12 lati. Man arī ir velosipēds, iegādāju, bet bieži neizmantoju. Viens no iemesliem ir lielais karstums dienas vidū, kad nu nekādi negribas sēsties virsū uz riteņa. Otrs – diezgan bīstamā satiksme. Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, ka kāds neuzbrauc virsū, jo mašīnas vai kāds cits riteņbraucējs var pēkšņi parādīties priekšā, nav nekāda starpība, ja ielas pretējā pusē. Un cilvēki te staigā pa ielas vidu. Arī es jau esmu pieradusi, ka varu neiet pa trotuāru, bet pa ielu, un dažreiz ir pārāk liela brīvība, ka aizmirstu par elementāriem noteikumiem. Taču Nikaragvā neviens par to nedusmojas.
Viena no interesantākajām lietām saistībā ar sabiedrisko transportu Nikargvā ir tā, ka katram autobusam ir savs asistents, kas darbojas kā iekšā saucējs un naudas savācējs. Lielajiem autobusiem ir 2 asistenti, mazākajiem – pa vienam. Kad autobuss brauc garām, asistents parasti kliedz galamērķi vai nozīmīgākās pieturas pa ceļam. Visvairāk var apjukt, kad nonāk autoostā, jo tur no visām malām kliedz dažādos galamērķus. Tiešām kliedz, un skaļi. Un katrs cenšas tevi pārliecināt, ka tieši viņa galamērķis ir tas, uz kurieni gribi braukt. Tad noteikti ir jāpasaka, uz kurieni brauc, jo, ja vienaldzīgi iesi garām, tad saucēji to uzskatīs par zīmi, ka nedzirdi, ko viņi kliedz, un kliegs vēl skaļāk, uz kurieni braukt. Man tā vienreiz gadījās – gāju pa ielu Hinotepē, tikko biju izkāpusi no Granadas mikroautobusa, un garām lēni brauca autobuss uz Managvu. Autobusa asistents man skaļi pie auss kliedza: „Managva, Managva, Managva!” Es nereaģēju. Šis vēlreiz skatās uz mani un turpina: „Managva, Managva, Managva!”. Pie trešās reizes neizturēju un pateicu, ka neesmu jau kurla, ja man vajadzētu uz Managvu, tad kāptu iekšā. Puisis izskatījās apjucis, un pēc tam vairākas reizes ievēroju, ka labāk ir pamāt ar galvu, ka nē, jo tad viņi nomierinās. Tāpēc vienmēr atbildu, ka braucu uz Granadu vai kādu citu pilsētu, un tad viņi vienmēr ir izpalīdzīgi un norāda uz vajadzīgo autobusu. Tas gan – autobusu asistenti vienmēr ir ļoti pieklājīgi, lai arī kādi „bandīti” varētu būt, bet vienmēr pados roku, kad vajag izkāpt. Ja ir kāds smagāks sainis, to vienmēr nesīs, kā arī tad, ja kāda sieviete ir ar mazu bērnu, vienmēr palīdzēs bērnu iecelt un izcelt no autobusa. Un kas vēl, vienmēr visas sievietes sauc par „mīļumiņiem” (mi amor, amorsita). Autobusu asistenti ir daudzfunkcionāli: viņiem vienmēr jāzina pieturvietas, kurās cilvēki grib izkāpt; jāprot sasēdināt pasažieri tā, lai varētu iekāpt vēl vairāk pa ceļam; jāmāk rēķināt, jo darbs ar naudu; noteikti fiziski jātrenējas, lai var turēties pie braucoša autobusa ar vaļējām durvīm, kā arī celt smagumus.
Dzīve Nikaragvas ielās ir skaļa. Man šķiet, ka Latvijā jutīšos kurla. Darbošanās ielās sākas līdz ar rīta gaismu, apmēram pl.5 no rīta. Tad pamazām var dzirdēt dažādu ielu pārdevēju saucienus, ko nu katrs nes: pienu, maizi, augļus utt. Katram ir savs noteikts grafiks, un cilvēki dzīvo pēc šī grafika. Mana Nikaragvas ģimene vienmēr pl.6 no rīta pērk augļus un pl.7 no rīta pienu, bet vakarā garām iet sieviete ar tortiljām. Ja kāds no šiem pārdevējiem neierodas, šķiet, ka viss dienas grafiks ir izjaukts. Sestdienās viena sieviete nes dažādus saldumus, ķepīgus medus sakausējumus, pēc kuriem vienmēr sāp zobi. Katram ir savs noteikts grafiks un teritorija, kurā nevar iejaukties.
Kas vēl man šķita ļoti interesanti jau no pirmajām dienām – naudas mainītāji. Ir bankas, kurās var samainīt dolārus pret vietējo naudu – kordobām. Taču uz noteiktiem ielu stūriem strādā vairāki vīrieši ar milzīgu naudas čupu rokās, kuru vicina pa gaisu. Tie ir naudas mainītāji, pie kuriem var samainīt dolārus par izdevīgāku naudas kursu nekā bankās. Lai arī runā, ka Nikaragvā ir diezgan liela noziedzība, tomēr mani vienmēr izbrīna, ka neviens neuzbrūk šiem vīriešiem ar naudu. Laikam vietējie likumi un respekts pret darba darītājiem. Ir pāris naudas mainītāji, kas mani jau pazīst, un tad katru rītu, ejot uz darbu, ar viņiem apsveicinos, apjautājos, kā klājas, un novēlu labu dienu.
Vakaros ielās iestājas cits dzīves ritms. Pēc darba cilvēki atnāk mājās, iznes šūpuļkrēslus uz ielas un bauda nelielo vējiņu kas pūš caur Granadas ielām. Tas piešķir romantisku noskaņu pilsētai. Man stāstīja, ka agrāk visā Granadā bija tradīcija vakaros sēdēt uz ielas, bet līdz ar nabadzības un noziedzības pieaugumu šobrīd ir palikušas vairs tikai atsevišķas ielas. Manā ielā Calle Corrales mana ģimene un kaimiņi katru vakaru iznesam krēslus: sēžam, aprunājam dienas notikumus un baudām vakara vēsumu (ja +25 grādus var nosaukt par vēsumu salīdzinājumā ar dienā esošajiem +33 grādiem). Reti kurā mājā ir dīvāni vai mīkstie krēsli. Visās mājās ir šūpuļkrēsli. Labprāt gribētu kādu atvest uz Latviju, jo būšu tik ļoti pie tiem pieradusi. Ap pl.9 vakarā dzīve ielās parasti norimst, ģimenes aiztaisa ciet savu mājokļu durvis un dodas pie miera, jo nākošajā dienā agri jāceļas. Pēc pl.10 vakarā var novērot vairs tikai nelielus jauniešu bariņus, kas klīst pa ielām, un dzirdēt mūziku no izklaides vietām pie Nikaragvas ezera.

Par politiku un reliģiju parasti nerunā...

Tā kā nesen bija Lieldienu nedēļa, tad šoreiz pastāstīšu par reliģijas, jo īpaši katoļticības nozīmi Nikaragvas sabiedrībā un par reliģiskajiem svētkiem. Dzīvojot Nikaragvā, esmu šo to apguvusi arī reliģiskajā jomā. Pirms tam zināju, ka Centrālamerikā ļoti lielu lomu spēlē Romas Katoļu baznīca. Taču tikai šeit var novērtēt tās ietekmi cilvēku dzīvē, mājokļu interjerā un svētku svinēšanā. Dažreiz šķiet, ka pat līdz fanātismam. Eiropā katolicisms ir daudz rezervētāks, piezemētāks, askētiskāks.
Aptuveni 60 % Nikaragvas iedzīvotāju ir Romas katoļi. Daudzās mājās, kurās esmu bijusi 7 mēnešu laikā, ir pārpilnība ar dažādām Jaunavas Marijas ikonām, krustiem pie istabas sienām, pie durvīm un citiem reliģiskajiem atribūtiem. Romas katoļu baznīcai ir vadošā loma valstī, un tā pat ir garantēta konstitūcijā. Taču man par pārsteigumu liela daļa jauniešu Nikaragvā nav katoļticīgie, bet gan evaņģēlisti, kas pie mums vairāk saprotams kā luterāņi. Nikaragvieši gan nesaprot, kas ir luterānis, centos to izskaidrot no vēstures ar piemēru par reformāciju 16.gadsimtā, Martinu Luteru un viņa 95 tēzēm (te ieslēdzas mans „profesionālais idiotisms” skaidrot visu no vēstures viedokļa). Tomēr galvenā doma evaņģēlistiem un luterāņiem ir viena un tā pati – Jēzus Kristus kā centrālais tēls, savukārt Romas Katoļu baznīcas centrālais tēls ir Jaunava Marija. Kad man jautā par reliģisko piederību, tagad vienmēr saku, ka esmu evaņģēliste, lai vieglāk saprotams. Aptuveni 20 % Nikaragvas iedzīvotāju ir evaņģēlisti, un to skaists turpina pieaugt.
Interesanti, ka Nikaragvā valda sociālisms, un tie, kas ir piedzīvojuši sociālisma-komunisma laiku, zina, ka reliģijai netiek piešķirta nekāda nozīme, drīzāk tās vērtības tiek noliegtas. Nikaragvā ir citādāk – valdība atbalsta reliģisko brīvību un dažādību. Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri nav lielākie „sandīnistu” (pašreiz pie varas esošā Sandīnistu Nacionālās Atbrīvošanas Fronte, kas ir kreisi noskaņota partija un saņem milzīgu atbalstu no Krievijas un Venecuēlas) atbalstītāji, esmu saņēmusi atbildes, ka viņi priecājas, ka Daniels Ortega ir tolerants attiecībā uz reliģijām un atbalsta dažādu reliģisko svētku svinēšanu. Iespējams, ka tas ir arī viens no trumpjiem, ko „sandīnisti” ir izspēlējuši, lai nodrošinātu savu vadību un atbalstu valstī, jo atņemt ticību nikaragvietim būtu neiespējami, tā ir iesakņojusies sabiedrībā un ir neatņemama kultūras sastāvdaļa.

Jaunava Marija ar īpašo altāri no Calle Corrales, 30.11.2011

Vieni no lielākajiem reliģiskajiem svētkiem Nikaragvā Ziemassvētku sezonā ir La Purísima. Katru gadu novembra beigās un decembra sākumā 9 dienu garumā Granadā notiek gājieni, kad tūkstošiem Granadas iedzīvotāju iziet ielās, lai svinētu svētkus par godu Jaunavai Marijai. Saskaņā ar leģendu 1721. gada 7. decembrī Nikaragvas ezerā pie Granadas krastiem peldēja neliela kaste, kurā tika atrasta Jaunavas Marijas ikona, kas līdz pat šai dienai tiek glabāta Granadas katedrālē. Katru vakaru svētki tiek svinēti vienā no Granadas galvenajām ielām. Katra iela tiem gatavojas jau pāris mēnešus iepriekš, kad tiek vākti ziedojumi, lai izgatavotu īpašu altāru, uz kura tiks nesta Jaunavas Marijas ikona. Tā ir kā neliela sacensība starp ielām, kurai būs skaistākais altāris, kur piedalīsies vairāk cilvēku gājienā. Katra iela tiek izgreznota, atkarībā no tā, vai procesija notiek dienā vai naktī.
Svētki noslēdzas ar īpašu lūgšanu dienu 7. decembrī, kas saucas La Gritería un Nikaragvā tiek svinēta kopš 18. gadsimta, parasti ģimenēs un privāti organizētos lūgšanu vakaros. Arī mana Nikaragvas ģimene 7. decembrī organizēja īpašu lūgšanu vakaru, kad mājās ieradās aptuveni 100 cilvēki, visi tika sasēdināti rindās ar skatu pret īpaši izdekorētu Jaunavas Marijas statuju, skaitīja lūgšanas un dziedāja īpašas dziesmas. Manai ģimenei bija jānodrošina dāvanas viesiem – ēdiens, saldumi un saimniecībā izmantojami priekšmeti, kā arī nelielas rotaļlietas bērniem. Ceremonija ilgst aptuveni stundu. Pēc tam viesi izklīst vai arī dodas uz nākošo ceremoniju. Kvartālā, kurā es dzīvoju, vienā vakarā norisinājās 3 šādas ceremonijas, viena pēc otras. Pēc tam mana ģimene salīdzināja, pie kura varēja dabūt labākās dāvanas. Tas manī raisīja dažādas pārdomas par ticības nozīmi sabiedrībā – vai tā ir patiesa sekošana garīgajām vērtībām, vai arī gadsimtiem iesakņojusies nepieciešamība, prestižs un sabiedrības prasība būt par katoli. Bildes no La Purísima var apskatīt šeit: http://ej.uz/LaPurisima

Krusta ceļa gājiens aptuveni pl.5:30 no rīta, 24.02.2012

Ja esam pieraduši, ka Ziemassvētki Latvijā ir klusuma laiks un cilvēki vairāk domā par reliģiskajām vērtībām, tad Nikaragvā tieši pretēji – tas ir skaļākais laiks ielās, kad uz visiem stūriem skan disko mūzika, tiek šauti spridzekļi, namu durvis ir atvērtas un visi sēž uz ielas un ēd Ziemassvētku mielastu. Jā, mājās tiek izdekorēta plastmasas egle un izvietota Jēzus Kristus dzimšanas ainiņa ar figūriņām. Ar to bija interesanti mūsu mājā – instalācija tika veidota no sausas zāles, un tajā iemitinājās pāris peļu ģimenes, kas zaudēja savu mitekli līdz ar Jauno gadu, kad Jēzus Kristus ainiņa tika sakārtota atpakaļ kastēs.
Līdzīgi ir ar Lieldienām, jo Lieldienu nedēļa – Semana Santa (smējos, ka šī nedēļa ir man par godu) skaitās vasaras sezona, kad visiem nikaragviešiem ir brīvdienas. Un ko viņi dara – bariem vien dodas uz pludmali! Lieldienu nedēļas nogale tiek pavadīta vienos svētkos. Ja varētu salīdzināt, tad Lieldienu svinēšana Nikaragvā ir aptuveni tas pats, kas Jāņu svinēšana Latvijā. Nekas no „klusās nedēļas”, drīzāk pretēji. Tomēr aptuveni mēnesi pirms Semana Santa katru piektdienu ielās notika ekumēniskā Krusta ceļa procesija. Aptuveni pl.5 no rīta Granadas ielās tika iznesta milzīga Jēzus Kristus statuja ar krustu, gaisā tika šauts pulveris, skaitītas lūgšanas un spēlēja pūtēju orķestris, lai imitētu ceļu uz Golgātas kalnu, kur Jēzus Kristus tika sists krustā. Kādu rītu es pamodos, izgāju no savas istabas un dzīvojamajā istabā ieraudzīju milzīgu Jēzus Kristus statuju, kas pēc procesijas tika ienesta mūsu mājā un palika tur veselu diennakti.
Nikaragvas iedzīvotāji dzīvo no svētkiem uz svētkiem. Nākošie lielie reliģiskie svētki gaidāmi augusta vidū. Taču pa vidu katrā reģionā notiek atsevišķas svinēšanas par godu dažādiem „svētajiem”. Janvāra vidū divu nedēļu garumā vienā no Nikaragvas pilsētām Diriambā tika godināts Svētais Sebastians. Tie ir vieni no lielākajiem svētkiem reģionā, kur var redzēt katoļu un pagānu sajaukumu. Vienlaicīgi ar reliģiskajām procesijām norisinās kultūras programma ar dejām un krāšņiem tērpiem. Diriambā ir viena no labākajām folkloras deju grupām valstī, kuras uzstāšanos esmu redzējusi 3 reizes, un nekad nav bijis garlaicīgi. Lieki piebilst, ka dažādu svētku laikā nikaragvieši nestrādā. Tas notiek bieži, kopumā nikaragvieši ir diezgan slinki un izmantos jebkuru iespēju, lai neko nedarītu. Un ja tas ir attaisnojums saistībā ar dažādām reliģiskajām ceremonijām, kad neviens, protams, nevar iebilst.

Vietējais "krustnesis", kas piedāvā cukurvati, 02.03.2012

Atskats uz valodu un ēdienu pēc 5 mēnešiem

Vieni no pirmajiem iespaidiem, kad ierodies citā valstī, ir tie, ko dzirdi un redzi. Ar 5 mēnešu pieredzi Nikaragvā mēģināšu atskatīties uz "kultūras aisberga" augšējo daļu, ko es atceros no pirmajiem mēnešiem.
Ja pirms gada, rakstot pieteikumu Eiropas Brīvprātīgajam darbam Nikaragvā, es labi, ja zināju, tikai pāris vārdus spāņu valodā, kas lielākoties bija dzirdēti no Latīņamerikas ziepju operām, ko rāda televīzijas kanāli Latvijā, tad šobrīd pēc 5 pavadītajiem mēnešiem te uz vietas varu brīvi sarunāties spāņu valodā. Jāpiebilst gan, ka spāņu valoda Latīņamerikā atšķiras no pašā Spānijā lietotās. Manuprāt, šeit tā ir daudz skanīgāka un vieglāk saprotamāka, saglabājusi savu vēsturisko formu. Interesanti dzirdēt, ka Nikaragvā iedzīvotāji smejas par spāņu valodas šļupstošo akcentu Eiropā. Ir arī nelielas atšķirības gramatikā, piemēram, neeksistē forma „jūs”, bet tā vietā tiek lietota daudzskaitļa trešā persona „viņi”. Pirmos mēnešos centos arī pierast pie "vos" formas, kas ir familiāra "tu" uzruna.

Saņemot sertifikātu par spāņu valodas 2 nedēļu kursiem

Pāris valodas kultūras īpatnības, ko ievēroju jau pirmajā mēnesī – draugi un paziņas viens otram, satiekot uz ielas, saka adiós, kas nozīmē „uz redzēšanos”. Tas nenozīmē, ka viņi viens otru negrib redzēt, vienkārši tā te ir pieņemts sasveicināties. Uz ielas daudzi sveicina, it īpaši vīrieši (kāds pārsteigums!), un tad ir jāklausās gandrīz no katra stūra komplimenti: linda, guapa, preciosa... (visiem vārdiem ir viens tulkojums spāņu val. – skaista), muñeca (spāņu val. - lelle), I love you (angļu val. - es tevi mīlu). Sākumā pieņēmu to, ka viņiem ir interesanti redzēt gaišmatainu cilvēki, lai arī Granada ir pilna ar vācu, holandiešu un amerikāņu tūristiem. Pēc aptuveni 3 mēnešiem jau bija dusmas un apnikums – vai tad viņi mani jau nav ievērojuši? Šobrīd ir iestājusies vienaldzība, jo tā te ir pieņemts, ka vīrieši skaļi izsaka komplimentus sievietēm uz ielas. Cilvēkus, kam ir gaiša ādas krāsa, apzīmē ar vārdu chele, kas ir pārveidots no vārda leche (spāņu val. - piens). Chele var būt arī nikaragvietis, kas ir gaišāks par pārējiem. Ārzemniekus, visbiežāk amerikāņus, sauc par gringo vai gringa. Es gan saku, ka neesmu gringa, jo man nav daudz naudas, tik, cik brīvprātīgā kabatasnauda.
Liels palīgs manā valodas apguvē bija un joprojām ir ģimene, kurā dzīvoju kopš novembra sākuma. Iepriekš vienu mēnesi uzturējos pie kādas sievietes, kuras mājās vēl bija pāris ārzemnieku. Tā kā mans mērķis bija dzīvot Nikaragvā nevis „studentu kopmītnēs”, tad lūdzu savu projekta koordinatoru nomainīt dzīvesvietu, kas arī operatīvi tika izdarīts. Mana Nikaragvas ģimene ir lieliska. Tajā ir trīs bērni: Ronaldo, kuram ir 22 gadi un studē arhitektūru, taču papildus vēlas kļūt par mācītāju; Armando, kuram ir 17 gadi, novembrī pabeidza vidusskolu un februārī uzsāka mācības universitātē, lai kļūtu par inženieri; Nasareta, kurai martā būs sestā dzimšanas diena, bet janvārī uzsāka mācības 1.klasē. Mamma Marta strādā par sekretāri un grāmatvedi cukura aģentūrā, bet tētis Ronaldo nodarbojas ar dabīgo zāļu tirdzniecību. Vēl ir vectētiņš Armando, kurš dzīvo pa mājām un vienmēr zina par jaunumiem uz ielas. Līdz ar dzīvesvietas maiņu kopš novembra man neuzturēju kontaktus ar ārzemniekiem Granadā (izņemot manu projekta koordinatoru). Esot ikdienā kopā ar ģimeni, manas valodas zināšanas papildinājās zibenīgi. Papildus daudz lasīju materiālu spāniski un skatījos seriālus un ziņas, kas attīstīja valodas uztveri. Aptuveni 3 mēnešu laikā biju ielauzusies spāņu valodā un Nikaragvas vietējās īpatnībās. Bieži vien netiek izrunāts burts "s", ja ir vairāki līdzskaņi kopā, piemēram, vārds fresco (spāņu val. - svaigs, vēss) bieži vien tiek izrunāts kā freco [freko].

Kopā ar ģimeni Nasaretas pirmsskolas izlaidumā, 25.11.2011

Viena no manas ģimenes īpatnībām - viņiem patīk daudz ēst. Lai arī vienmēr uzsver, ka ir nabadzīga ģimene tomēr ēdiens mājās ir, tātad nekādi nabadzīgie (manuprāt, nabadzība iestājas tad, kad nav ko ēst un vilkt mugurā, nevis izklaidēties), jo esmu Nikaragvas ciematos ģimenes, kurām maltīte ir vienu, labākajā gadījumā divas reizes dienā. Ja kādam pēc visa iepriekš blogā lasītā varētu šķist, ka Nikaragva ir otrā pasaules malā, tāpēc ēdiens ir daudz eksotiskāks nekā Latvijā, tad man ir jāsarūgtina, jo ikdienas maltītes ir diezgan līdzīgas kā Latvijā – rīsi, pupiņas, makaroni, gaļa, dārzeņi un augļi. Vienīgi augļi te ir visa gada garumā: arbūzi, melones, papaijas, mandarīni. Ja mēs Latvijā kaut kādā mērā ievērojam uzturvielu balansu uz šķīvja, piemēram, kartupeļi, gaļa un salāti, tad Nikaragvā uz viena šķīvja var salikt kopā rīsus, kartupeļus, makaronus, pupiņas un platanas (banāniem līdzīgs auglis, bet lieto pie sāļiem ēdieniem), tam visam klāt vēl baltmaizi. Svaigi salāti tiek pasniegti reti, dārzeņi bieži ir apcepti vai izvārīti eļļā. Tieši Nikaragvā pirmo reizi dzirdēju uzskatu, ka cilvēki kļūst resni, ēdot rīsus, kas manī izsauca smieklus, jo nikaragvieši nepadomā, cik daudz papildus sātīgu ēdienu saliek apkārt rīsiem. Salīdzinot ar Nikaragvas sievietēm, Latvijas sievietes izskatās kā sērkociņi. Taču sievietes šeit nekaunas par saviem apaļumiem, drīzāk uzvelk divus izmērus mazāku apģērbu, lai tos izceltu. Papildus tam neviens neapvainojas, ja kāds tiek nosaukts par resnu, tas pat tiek uztverts ar humoru – yo no soy goroda, soy hermosa (spāņu val. – es neesmu resna, esmu skaista). Vienreiz mikroautobusā kāda sieviete atteicās iet dziļāk transportlīdzeklī, skaidri pasakot šoferim: „Es nevaru ieiet tālāk, vai neredzi, ka esmu resna.” Vai kaut ko tādu varam iedomāties Eiropā ar visiem „goda un cieņas aizskaršanas” jautājumiem? Te ir daudz sīku lietiņu, kas tiek uztvertas ar humoru, nevis apvainojumu.

Platanu vai banānu ķekars ar ziedu, 02.10.2011

Nikaragvā uzzināju, ka ir divu veidu banāni: parastie banāni, kas mums pazīstami, un platanas, ko gatavo 30 dažādos veidos. Platanas var tikt vārītas, vārītas-apceptas, gatavoti čipsi utt., līdzīgi, kā mēs gatavojam kartupeļus daudzos veidos. Platanas ir neiztrūkstoša katras ēdienreizes sastāvdaļa. Es gan joprojām nespēju atšķirt banānus no platanām. Man izskatās vienādi.
Vistipiskākais Nikaragvas ēdiens ir gallo pinto, kas tiešajā tulkojumā nozīmē „plankumainais gailis”, taču ar gaili vai gaļas ēdienu tam nav nekāda sakara, jo ēdiens ir kopā saceptas pupiņas ar rīsiem. Tas radies saistībā ar kādu leģendu, kad kāds ciemata iedzīvotājs nopircis gaili un to audzējis īpaši rūpīgi, lieloties ar to visiem ciemata iedzīvotājiem un aicinot tos uz pusdienām, kad gailis tiks nokauts. Tā nu dienā, kad bijušas lielās pusdienas, sanākuši ciemata iedzīvotāji, un lielīgais vīrs, sapratis, ka visiem nepietiks izslavētais gailis, licis pasniegt rīsus ar pupiņām. Piemānītie viesi sākuši izsmiet namatēvu, viens otram jautājot, kā garšo „plankumainais gailis” (gallo pinto). No tā laika arī ēdiens ir iemantojis šo nosaukumu. Atsevišķās ģimenēs gallo pinto ēd visās trīs ēdienreizēs, to pasniedzot ar apceptu sieru un vārītām-ceptām platanām.
Uz Latvijas Valsts svētkiem pagatavoju rasolu, mana ģimene ēda pilnām mutēm 2 dienas. Uz Lieldienu nedēļu man tika piesolīta cepta iguāna un pagatavots bruņurupucis. Šobrīd gan māc šaubas, ka pievienošos šādām eksotiskai izvirtībai. Vienīgais, par ko esmu pārliecināta, pēc Nikaragvas es NEKAD vairs neēdīšu rīsus.

Viena kontrastu pilna sestdiena

2012. gada 11. februāris bija gara diena, pilna ar notikumiem un emocijām. Viena no retajām sestdienām, kad man bija ieplānots strādāt. Pirms pāris dienām biju izpētē uz ciematu Guisquiliapa, lai meklētu iespējas attīstīt organizāciju un paplašināt tās darbību ar vietējo konsultantu palīdzību. Tur es satiku skolas direktoru Luis Guido, kurš pats ir no nelielas pilsētas Santa Teresa, un viņš izrādīja interesi noorganizēt nelielu diskusiju par SolCom (manas organizācija Nikaragvā) darbu un iespējām sadarboties. Lieliski, jo manos plānos jau bija paredzēts šīs pilsētas apmeklējums. 

Santa Teresa ir neliela pilsēta Carazo apgabalā, aptuveni 40 min braucienā no Granadas. Nokļūšana līdz tai ir ērta, ar mikroautobusu Granada-Hinotepe, jāpalūdz, lai izlaiž pie "entrada para Santa Teresa" (lit. - Santa Teresa ieeja), un jāgaida nākošais transports: lielais autobuss vai arī mazais mikroautobuss. Interesanti, ka Granada-Hinotepe mikroautobusu šoferi un asistenti (katrā autobusā ir pa vienam darbiniekam, kas sauc cilvēkus uz autobusu, atver durvis un iekasē naudu) mani jau pazīst, jo uz Hinotepi nākas doties aptuveni 2x nedēļā. Mans projekta koordinators Tims kā vienmēr kavējās uz autobusu, šoferis bija gatavs gaidīt kādas 5 min vēl, taču Tims izlēma doties ar citu autobusu. Tā nu es biju nikna, ka cilvēks ir pretīmnākošs bet šis ietiepīgais amerikānis nespēj ātri paņemt taksi, lai pēc 2 min būtu jau klāt nākošajā pieturā. Jāpiebilst, ka taksis Granadā maksā tikai aptuveni 25 santīmus un ērtākais pārvietošanās veids. Vēl par cenām runājot, 40 min brauciens līdz Hinotepei (aptuveni 50 km) maksā 40 santīmi, no lielceļa līdz Santa Teresai 5 min brauciens - aptuveni 10 santīmi.

Santa Teresa ir tipiska Nikaragvas mazpilsēta. Lai orientētos pilsētā un saprastu, kur atrodies, vienmēr jāprasa pēc Centrālā parka, kas ir pretī galvenajai katedrālei. No tās tad var sākt meklēt nepieciešamo adresi. Man bija jāmeklē Luis Guido māja, kuras adrese ir "De club Los Obreros, 1 cuadra al oeste, 1 cuadra al norte, casa morada" (kas latviski ir aptuveni - no kluba Los Obreros, 1 kvartāls uz rietumiem, 1 kvartāls uz ziemeļiem, violeta māja). Izrādījās, ka Luis Guido vada nelielu baznīcu, kur arī tika uzaicināti 5 klausītāji, lai iepazītos ar manas organizācijas darbu.

Masaja vulkāns, Nikaragvas "vārti uz elli"

Nikaragva esot vulkānu un ezeru zeme. Par tiem ezeriem vēl var ļoti pastrīdēties, jo nikaragvietis par šādu apgalvojumu samulstu, ja ierastos mūsu pašu Latgalē. Bet vulkāni te ir, un pietiekami lielā skaitā, jo Nikaragvas Klusā okeāna piekrastē satiekas vairākas vairākas tektoniskās plātnes un tā atrodas uz Kordliljēru-Andu kalnu masīvu ass. Daudzi vulkāni ir izdzisuši, citi vēl joprojām aktīvi. Liela daļa Nikaragvas tūrisma balstās uz piedāvājumiem vulkānu kāpšanā, apskatīt apkārt esošo floru un faunu, ielīst lavas veidotās alās, peldēties vulkāna krātera ezerā vai pat nobraukt no vulkāna ar "smilšu-boardu", ko noteikti izmēģināšu kādu dienu.

Skats no Granadas jumtiem uz Mombacho (28.12.2011)

Netālu no Granadas atrodas Mombacho vulkāns, kas pēdējo reizi izvirdis tūkstošiem gadu atpakaļ un nav aktīvs. Ap vulkānu esošās auglīgās augsnes dod iespēju audzēt kafiju un tabaku. Viena no ievērojamākajām tabakas audzētavām ir Doña Elba, kuras cigārus ir iecienījis pats Arnolds Švarcnēgers. Savukārt Granadas iedzīvotājiem vulkāns ir sava veida orentieris, lai pateiktu, uz kuru pusi ir dienvidi.
Mombacho vulkānā vēl neesmu uzkāpusi, bet mans pirmais vulkāna apmeklējums bija Masajā, uz kurieni  mani aizveda Boriss. Masajas vulkāns ir viens no aktīvajiem Nikaragvas vulkāniem, tā augstums ir 635 m vjl. 1993.gadā sākās vulkāna aktīvais cikls. Pēdējais lielākais izvirdums bija 2008.gadā, bet 2001.gada izvirduma laikā sakarsētie akmeņi uzšāvušies pat 500 m augstumā. No aktīvā Santiago krātera nepārtraukti nāk sēra gāzes un atsevišķas reizes esot iespējams redzēt lavu. Šobrīd gan viena no vulkāna sienām esot aizbrukusi, tāpēc lavu arī nevar redzēt. Neņemot to vērā, daudzas tūrisma kompānijas piedāvā nakts braucienus uz Masaja vulkānu, tieši par reklāmas triku izmantojot iespēju redzēt lavu.

Masaja vulkāna aktīvais Santiago krāteris (22.11.2011)

Interesanti, ka līdz pašam krāterim ir iespēja uzbraukt ar mašīnu, savukārt pie parka ieejas katram tiek iedota lapiņa ar drošības noteikumiem, piemēram, novietot auto ar skatu uz stāvvietas izeju, vai arī - neuzturēties krātera tuvumā ilgāk par 20 min, savukārt eksplozijas gadījumā slēpties aiz mašīnas. Lai arī, braucot pa ceļu Granada-Managva, no malas Masaja vulkāna krāteri atgādina nelielus kalnus, tomēr - jā, skats tiešām iespaidīgs, pieejot pie paša krātera malas un raugoties bezdibenī. Nav brīnums, ka spāņu kolonizatori to nosauca par "vārtiem uz elli" un klints malā uzstādīja Bobadilla krustu. Skaidrības labad jāpiebilst, ka Masaja vulkānam ir vairāki krāteri, bet paša vulkāna senais krāteris El Ventarrón ir ar milzīgu diametru, kurā ietilpst Masajas pilsēta, Masajas ezers, kā arī citas pilsētas un ciemi. Vairāk foto no Masaja vulkāna var apskatīt http://ej.uz/volcMasaya
Te es atradu Masaja vulkāna pēdējo izvirdumu 2008.gadā , ko ir izdevies nofilmēt pāris tūristiem:

Managva, Nikaragvas galvaspilsēta

Beidzot braucu skatīties, kas ir Nikaragvas galvaspilsēta Managva. No vietējiem Granadā un citās Nikaragvas pilsētās biju dzirdējusi, ka viņi nelabprāt dodas uz Managvu, jo tā "esot briesmīgi krimināla pilsēta", visu laiku jābūt uzmanīgam, it īpaši ārzemniekiem. Somas jātur cieši rokās, nauda jābāž apakšveļā, un kur nu vēl izvilkt fotoaparātu... Iepriekšējā dienā mans projekta koordinators Nikaragvās stāstīja, lai uzmanos pat sēžot taksī, jo var iekāpt kāda persona, kas redz - o, ārzemnieks - un palūgt taksistam iegriezties kādā tumšākā šķērsielā.

Hmm..., domāju, cik daudz klausīties dažādos stāstos un sevi biedēt ar šo "briesmīgo pilsētu" Managvu. Viena lieta ir tā, ja piesardzīgie tūristi dod padomus, bet cita lieta, ja arī vietējie daudz runā par noziedzību galvaspilsētā. Mēs Latvijā taču neejam stāstīt ārzemniekiem, cik Rīga ir bīstama, sargiet sevi, kad ejat caur Vecrīgu vai kad brauciet ar tramvaju - nedod Dies', ja izkāpsiet Ķengaragā. Tāpēc bija divējādas sajūtas. Palasīju dažādos ceļojumu aprakstos, ka Managva ir drošākā Centrālamerikas galvaspilsēta. Salīdzinājumā ar Ņujorku, tā pat esot drošāka. Un ja jau es 3 dienas viena pati Manhetenu krustu šķērsu ar kājām izstaigāju, tad arī Managvā vajadzētu būt visam kārtībā. Protams, piesardzībai ir jābūt jebkurā gadījumā un katrai pilsētai ir savi "melnie plankumi".

Managva ir Nikaragvas galvaspilsēta kopš 1852.gada, kad tika izbeigts "karš" starp 2 koloniālajām pilsētām: Leonu un Granadu, kura tad ir pelnījusi galvaspilsētas statusu. Managvā dzīvo aptuveni 1.4 miljoni iedzīvotāju. Managva atrodas uz ļoti nestabilas zemes un tās infrastruktūru ir ietekmējušas vairākas zemestrīces. Viena no tām bija 1931.gada zemestrīce ar epicentru stadionā, kāda cita zemestrīce 1968.gadā nopostīja daļu pilsētas. Taču 1972.gada Ziemassvētku priekšvakarā vairāki grūdieni ar visbeidzot 6.2 baļļu stipru zemestrīci nogalināja 11 000 iedzīvotāju un izpostīja 53 000 mājokļu, ieskaitot pilsētas centru un katedrāli, kas ar sekojošo pilsoņu karu tā arī netika atjaunoti. Tāpēc šodien nevar teikt, ka Managvai ir viens noteikts centrs, kā tas parasti ir pilsētām. Pilsētā ir arī vairāki ezeri, kas ir vulkāniskas izcelsmes.

Managvas katedrāle, kas nav atjaunota pēc zemestrīces.

Pati Managva atrodas Managvas (Xolotlán) ezera krastā. Kādā saulainā dienā noteikti ir vērts izbraukt ar kuģīti pa Managvas ezera ūdeņiem un redzēt vulkāniem apvīto krastu. Tomēr tāpat kā Granadā, arī šajā ezerā nevar peldēties, jo tas ir piesārņots ar pilsētas notekūdeņiem. Pašu Managvu vairāk varētu raksturot kā kādas ASV lielpilsētas rajonu, kur atrodas daudzi un dažādi tirdzniecības centri, restorāni un kafejnīcas. Visas mājas ir galvenokārt ar vienu stāvu, ir aktīva biznesa dzīve, daudz cilvēku uz ielām, taču noteikti nav tādas urbānas sajūtas, kādas būtu kādā Eiropas galvaspilsētā vai vienkārši lielā pilsētā. Arī ierodoties pirmajā dienā Nikaragvā, no lidmašīnas raugoties, bija sajūta, ka nolaižos dzīvojamā rajonā nevis galvaspilsētā. Noteikti citādāka nekā Granada, kas ir koloniālā pilsēta. Jāpiemin arī, ka Managva ir ļoti zaļa pilsēta, un ir noteikti vērts pastaigā pa kādu no pilsētas parkiem. Tāpat iesaku apskatīt Managvas veco katedrāli, kura tika izveidota un atvesta no Beļģijas 1920. gadā, un tās arhitekts iedvesmu smēlies no Parīzes St.Sulspice baznīcas. Biju arī dzirdējusi par slavenā dzejnieka Rubena Dario vārdā nosaukto nacionālo teātri, kur izrādes ir labā kvalitātē un būtu vērts apmeklēt. Teātra ēka ir viena no retajām, kas pārdzīvoja 1972.gada zemestrīci. Tādi ir mani pirmie iespaidi. Pilsēta pakāpeniski paplašinās. Nekur gan neredzēju izslavētās "latino bandas", kas siro pa ielām, biedē tūristus un vietējos :) Taču noteikti apzinos, ka tumsā pārvietoties man vienai būtu bīstami. Foto no Managvas: http://ej.uz/fotoManagua

Mani uz galvaspilsētu bija uzaicinājis latvietis, kas savu lielāko dzīves daļu pavadījis Nikaragvā - Boriss Rozenbergs. Paldies viņam par šo iespēju un lielisko dienu Managvā un Masajā!

Boriss un Santa pusdieno Managvā (22.11.2011)

Beisbols un Granadas "Oriental"

Flor de Caña stadions, Granada (13.11.2011)

Beisbols Nikaragvā ir tas pats, kas hokejs Latvijā. Šajā sezonā esmu nomainījusi Rīgas "Dinamo" pret Granadas "Oriental". Apmeklēju Flor de Caña stadionu, kur Granadas "Oriental" tikās ar Leonas "Lauvām". (Papildinājums: 13.11.2011 arī dienas spēli Granadas "Oriental" pret Činandegas "Tigres". Foto: http://ej.uz/beisbolGranada) Interesanti, ka Granadas talismans ir haizivs – vienīgā saldūdens haizivs, kas it kā dzīvojot Nikaragvas ezerā. Bijuši pat laiki, kad cilvēki, kas dzīvojuši pie Nikaragvas ezera, nav mācījušies peldēt, jo ezera ūdeņus no San Juan upes līdz pa Granadai bija pārņēmušas haizivis, kas pielāgojušās saldūdeņiem, bija izsalkušas pēc cilvēku gaļas un spēja to saost pat no 100 m attāluma. Interesanti, ka arī pašas haizivis tika medītas, īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē, kad ķīniešu iepircēji par haizivs spuru maksājuši pat 70 $ kilogramā. Vēlāk nikaragvieši atrada pircējus arī pārējām haizivs daļām, un aizsākās pamatīgas haizivju medības. Šobrīd gan haizivs redzētas ļoti reti, un manas ģimenes brālis pa ceļam uz beisbolu minēja, ka tās varētu dzīvot tikai dziļos ezera ūdeņos un tuvāk San Juan upes deltai. Taču leģendas par tām klīst.

Jebkurā gadījumā devos uz izslavēto beisbolu. Par šo spēli gan neko daudz nezināju, tikai to, ka  ir 9 inningi, ka viens met bumbiņu, kāds cits atsit un tad notiek skriešana apkārt stadionam. Kādā svētdienā skatījos pa gabalu beisbola spēli, kurā sacentās divas bērnu komandas. Granadā uz ielām ļoti bieži var redzēt skatus, kur 2 zēni mētā beisbola bumbu viens otram, daudz biežāk nekā futbola bumbas dzenāšanu.

Mazie spēlē beisbolu Granadā (23.10.2011)

Ieeja labākā zonā ar plastmasas sēdekļiem ir par 40 C$ (kordobas), kas ir aptuveni 1.00 LVL, bet parastajā zonā tikai par 25 C$, kas ir aptuveni 0.60 LVL. :D Smieklīga summa, salīdzinot ar to, ko maksājam par Rīgas "Dinamo" spēlēm arēnā. Taču daudzi nikaragviešu pat nevar atļauties šo summu, lai tiktu stadionā. Spēles laikā ievēroju, ka viens no kokiem, kas sniedzas pāri stadiona mūriem, ir pilns ar cilvēkiem. Vietas kokā jau labi zināmas un iesēdētas. Mēs ar Ronaldu (manas jaunās Nikaragvas ģimenes vecāko brāli) gājām uz parasto zonu, tur arī vairāk cilvēku. Lai arī dažādi ceļveži un arī vietējie Granadas tūrisma bukleti raksta par trakojošo pūli stadionā, kas atbalsta savu komandu, jāsaka, ka tas bija apmēram tikai 10% no tā, ko parasti esmu pieredzējusi Arēnā Rīga Dinamo spēļu laikā. Tā vietā, lai klausītos fanu atbalstu, es vairāk dzirdēju "platanitos, chicles, carameles" vai "pollo rico" (kas tulkojumā nozīmē "platanu čipši, košļenes, konfektes" un "garšīga vista") un dažādu citu ēdienu piedāvājumus. Neviens no skatītājiem nebija ar Granadas "Oriental "sarkanajiem krekliem, karogiem vai sagatavotajiem fanu plakātiem. Kā vēlāk man paskaidroja, tad lielāka fanošana esot uz "play-off" spēlēm, kaut gan daudzi tā arī nevarot atļauties iegādāties beisbola atribūtiku fanošanai, jo krekli tiek ražoti ASV, līdz ar to cena ir augsta.

Spēles laikā Granadas "Oriental" nonāca zaudētājos ar 4:2. Nu tad beidzot arī aktivitāte no skatītāju puses! Arī es biju apguvusi beisbola spēles pamatnoteikumus un varēju jau sekot līdzi spēlei. :) 8.innings bija ļoti spraigs, kura laikā Granada guva 5 punktus. Un beigu rezultāts 7:4 Granadas labā. Pūlis ar labām emocijām devās mājup.  Pēc spēles palika tikai piedrazotas skatītāju rindas. Ja spēlējamies ar skaitļiem, tad Rīgas Dinamo spēļu apmeklētāji spēj atstāt tikai 10% no tā visa, kas palika aiz šiem beisbola skatītājiem. Fotoaparātu gan neatļāvos ņemt līdzi, jo, pirmkārt, mans fotoaparāts ir samērā paliels, lai paslēptu kabatā, un mani vietējie ir brīdinājuši, ka ir diezgan bieži gadījumi, kad tiek izrauti fotoaparāti no rokām. Otrkārt, bija jau tumšs, un no bildēm tāpat nekas nesanāktu.

Denis Martinez

Palasot vairāk par beisbolu Nikaragvā, bieži tiek rakstīts, ka beisbolu šeit "atveda" ASV jūrnieki 20.gadsimta sākumā, kuriem dažbrīd nebija pietiekams skaits spēlētāju, tāpēc iemācīja arī vietējos. Taču atsevišķi avoti raksta, ka pirmās Nikaragvas beisbola sacensības notikušas jau 19.gadsimta 2.pusē. Nikaragvā ir 2 līgas - profesionālā un amatieru līga. Es apmeklēju profesionālās līgas "Liga Nicaragüense Béisbol", kurā ir 48 spēļu sezona no oktobra līdz janvārim, un tajā spēlē 4 (!!!) komandas: Granada, Činandega, Leona un Managva. Katra komandā ir 20 spēlētāji, no kuriem 6 drīkst būt ārzemnieki. Amatieru līga spēlē no februāra līdz septembrim, un tajā ir 16 komandas, kas ir no lielākajām Nikaragvas pilsētām, arī Granadas "Los Tiburones". Visi spēlētāji amatieru līgā ir nikaragvieši, un profesionālās komandas atlasa spēlētāju  no amatieru līgas.

Nikaragvai ir slaveni beisbola spēlētāji, viens no tiem ir Denis Martinez, kas dzimis Granadā. Amerikas Beisbola līgas fani viņu pazīst ar iesauku "El Presidente", un viņš ir sasniedzis vairākus rekordus.