Eiropas Komisijas programma „Jaunatne darbībā” ir paredzēta 13 līdz 30 gadus veciem jauniešiem un ir balstīta uz neformālo izglītību. Tās mērķis ir veicināt Eiropas pilsonības apziņu, solidaritāti un iecietību jauno eiropiešu vidū un iesaistīt viņus Eiropas Savienības nākotnes veidošanā. Programma veicina mobilitāti Eiropas Savienības robežās un ārpus tās, neformālo izglītību un starpkultūru dialogu, kā arī visu jauniešu iekļaušanu darba tirgū un sabiedrībā, neatkarīgi no viņu izglītības, sociālā stāvokļa vai kultūras vides. Sīkāk par programmu un tās iespējām var izlasīt v/a „Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras” mājaslapā www.jaunatne.gov.lv.
Viena no programmas „Jaunatne darbībā” apakšprogrammām ir Eiropas Brīvprātīgais darbs, kur ikvienam Eiropas jaunietim vecumā no 18 līdz 30 gadiem vienu reizi mūžā ir iespēja pieteikties Eiropas Komisijas finansējumam un pavadīt līdz 1 gadam kādā citā valstī, palīdzot brīvprātīgi kādā projektā vai organizācijā, kas viņu interesē un var būt noderīgs turpmākajā karjerā. Brīvprātīgi nozīmē to, ka ceļa izmaksas uz brīvprātīgā darba norises vietu un atpakaļ tiek atmaksātas vismaz 90% apmērā, tiek nodrošināta dzīvesvieta un ēdināšana, ar projektu saistītās izmaksas un ir neliela kabatas nauda personīgajiem pirkumiem. Finansējums ir atkarīgs no valsts, kurā brīvprātīgā darba projekts tiek veikts.
Brīvprātīgā darba specifika ir tāda, ka jaunietis viens pats nevar veikt šo projektu, ir nepieciešama nosūtītājorganizācija un uzņemšanas organizācija, kas administrē projektu un finansiālo pusi. Kā es meklēju savu „īsto” projektu? Tā kā saņemt finansējumu no programmas „Jaunatne darbībā” brīvprātīgā darba veikšanai var tikai vienu reizi mūžā, tad vēlējos, lai šī iespēja nav izniekota, bet gan izmantota. Diezgan daudzi jaunieši no Latvijas izvēlas doties uz tādām valstīm kā Itālija, Spānija un Francija, lai apgūtu šo valstu valodas. Šobrīd ļoti populāri galamērķi ir Dienvidkaukāzs un arābu valstis. Taču es vēlējos nokļūt tādā vietā, kas ir vienlaicīgi tuva Eiropas kultūrai, taču tajā pašā laikā varētu piedzīvot citu kultūru. Mani nekad nav vilinājusi Āzija vai Āfrika, taču kādu dienu iedomājos, ka Latīņamerika būtu interesants izaicinājums. Biju dzirdējusi brīvprātīgo stāstus no Argentīnas projekta, kas vedināja iesaistīties kādā projektā šajā reģionā, arī tāpēc, ka Latīņamerikā lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši un ēdiens varētu būt līdzīgs, kāds tas ir Eiropā, un spāņu valodas apgūšana būtu ļoti vērtīga. Atlika vien meklēt iespējamo uzņemšanas organizāciju.
Uzrunāju Zemgales NVO centru (www.zemgalei.lv), vai tas piekristu kļūt par manu nosūtītājorganizāciju. Zināju, ka iepriekš ZNVOC ir bijusi sadarbība ar Meksiku, Gvatemalu un Ekvadoru. ZNVOC ieteica sazināties ar partneriem Meksikā, taču sarakste aizņēma ļoti ilgu laiku. Meksikas organizācija izteica vēlmi sadarboties, bet tiklīdz nonācām līdz konkrētām lietām, tā atbildes nāca ļoti lēni. Līdz kādu dienu mana armēņu draudzene, kura tobrīd studēja Kanādā ar 14 dažādu valstu pārstāvjiem, atsūtīja ziņu, ka Gvatemalā darbojas amerikāņu organizācija, kas labprāt uzņemtu brīvprātīgo no Eiropas. Sazinoties ar organizāciju un izskaidrojot Eiropas Brīvprātīgā darba specifiku, Gvatemalas pārstāve man piedāvāja doties uz organizācijas pārstāvniecību Nikaragvā, kur pamazām tiek attīstīts organizācijas darbs. Tā šķita lieliska iespēja – būt pie pašiem pamatiem organizācijas attīstībā un apzināties, ka kāda daļiņa no ieguldītā darba turpinās eksistēt Nikaragvā arī turpmāk! Atlika vien uzrakstīt 30 lappušu garu pieteikumu Eiropas Komisijai Briselē un gaidīt atbildi 5 mēnešu garumā.
Pirms tam gan par Nikaragvu neko nebiju dzirdējusi, tikai zināju par tās atrašanās vietu – Centrālamerika. Latvijā, dzirdot par Nikaragvu, man jautāja: „Kāpēc uz Āfriku?” Tas bija signāls, ka esmu izvēlējusies īsto valsti, lai varētu ar Nikaragvu iepazīties tuvāk; daudziem iespaids par Centrālameriku ir saistībā ar 80.tajos notikušos revolūciju, narkotiku biznesu un nedrošību. Starp citu, pēc Eiropas Komisijas sniegtās informācijas Nikaragva ir drošākā Centrālamerikas valsts.
Pēc tam, kad 2011. gada jūnijā biju saņēmusi Eiropas Komisijas apstiprinājumu piešķirtajam finansējumam, sāku lielāku Nikaragvas izpēti. Uzzināju, ka Nikaragva ir vulkānu zeme, kur daži no tiem joprojām ir aktīvi. Izlasīju, ka valsts ir sadalīta 2 daļās: Atlantijas okeāna pusē cilvēki ir ar tumšāku ādas krāsu, runā angliski un vietējās valodās, vairāk parādās iezemiešu kultūra, savukārt Klusā okeāna piekrastē ir spāņu kolonizatoru un kultūras mantojums. Mans galamērķis – Granada, kas ir viena no senākajām koloniālajām pilsētām Centrālamerikā, atrodas „spāniskajā pusē”. Manas spāņu valodas nodarbības sākās jūlija vidū; to mērķis bija apgūt gramatikas pamatus un pavisam vienkāršu sarunvalodu, lai, ierodoties Nikaragvā, varētu saprastu uzrakstus un izveidot vienkāršus jautājumus. Mācību procesā gan atklājās, ka ir atšķirības starp Spānijas spāņu valodu un Nikaragvā runāto, tāpēc ar skolotāju norunājām vairāk koncentrēties uz gramatiku, nevis runāšanu, kas šobrīd šķiet veiksmīga izvēle.
Par savu došanos uz Nikaragvu stāstīju arī 2 radio stacijās – „European Hit Radio” un „Radio 101”, kur pēc pirmās man radās fantastiska iespēja iepazīties ar vienīgo latvieti, kas dzīvo Nikaragvā. Boriss Rozenbergs Centrālamerikā nokļuva 50.-tajos, domājot, ka Latvija viņam zudusi uz visiem laikiem. Taču 1994.gadā radās iespēja apciemot dzimteni. Tagad katru gadu no aprīļa Boriss katru gadu uz pāris mēnešiem apciemo Latviju. Viņš bija liels palīgs, lai varētu sagatavoties Nikaragvai un tās kultūrai. Par Borisu varēsiet izlasīt kādā no nākamajiem rakstiem.
Pienāca 2011. gada 28. septembris, kad Latvijā bija aptuveni +15 C. Zināju, ka dodos uz valsti, kurā gaisa temperatūra konstanti turas ap +30 C visa gada garumā. Čemodānā līdzi pārsvarā vasaras drēbes, lai arī ielikts pa kādam džemperim, ja nu gadījumā... Šobrīd jāsaka gan, ka 4 mēnešu laikā tikai kādas 2-3 naktis esmu jutusi, ka ir vēsi un jāuzvelk jaciņa ar garām piedurknēm. Tātad pirmais citādais no Latvijas - Nikaragvā visa gada garumā ir vasara, vismaz manā latviešu izpratnē. Nikaragvā gadalaikus iedala vasarā un ziemā. Vasaras sezona skaitās no novembra līdz aprīlim, bet ziemas sezona no maija līdz oktobrim. Kā tās izpaužas? Ziemas sezona ir lietus sezona, bet vasaras sezona ir sausā sezona. Kā jau iepriekš minēju, tad latvietim visu gadu te ir vasara.
Pirmais iespaids par Granadu, ka tā līdzinās kādai Latvijas mazpilsētai, piemēram, Madonai vai Rēzeknei, lai arī te dzīvo aptuveni 100 tūkstoši iedzīvotāju. Pārsvarā ir vienstāvu mājas, tikai pāris ar 2 stāviem, kas nepierasti latviešu acij, īpaši pilsētās. Tādas dzīvokļu mājas vispār neeksistē. Interesanti, ka mājām nav logu, tikai milzīgas durvis, kur lielākajai daļai priekšā ir dzelzs restes. Sākumā domāju, kur gan cilvēki dzīvo, ja ir tik daudz noliktavas. Logu „ne-būšana” ir saistīta ar augsto gaisa temperatūru, lai to mūri saglabā vēsumu iekštelpās, un lielākoties to nav vecajām kolonijas laika mājām. Taču māju krāsainība bija pārsteidzoša, kas lika acīm vien ņirbēt. Un vēl... acis piesaistīja lielā netīrība uz ielām, atkritumu urnas gandrīz neeksistē, cilvēki pieraduši visu izmest uz ielas. Ļoti grūti bija pierast pie šādas cilvēku attieksmes. Vēl pie Nikaragvas „ne-kārtības” jāpiemin satiksme. Te ielās ir pārstāvēti visi transporta līdzekļi no riteņiem, motocikliem un zirgu pajūgiem līdz mašīnām un autobusiem. Nekad nebiju redzējusi, ka uz viena riteņa var sasēdināt 3 cilvēkus un piedalīties satiksmē. Tā te ir pieņemts. Drošība nekāda, var braukt kā grib, tāpēc vienmēr jāuzmanās, kad šķērso ielu. Tāpat vieglajā mašīnā ar piekabi sasēdina baru cilvēku, un tā viņi te braukā.
Ja liela daļa manu draugu un paziņu pirms manas prom braukšanas vairāk bažījās par to, ka es būšu vienīgais gaišmatainais cilvēks Nikaragvas sabiedrībā, tad jāatzīst, ka vācieši, holandieši un amerikāņi Granadā ir lielā skaitā. Viņiem Nikaragva jau ir sen atklāta zeme, kur investēt: iegādāties īpašumus, nodarboties ar biznesu, atvērt bārus un atpūsties brīvdienās. Latviešiem Nikaragva varētu būt jaunatklājums, tāpēc turpmāk pastāstīšu vairāk par dabu, kultūru, ēdienu, cilvēkiem, ikdienas dzīvi un darbu Nikaragvā.
